Vispār, Briselē, sēžot tavernā "Manneken pis" pie tāda paša nosaukuma statujas, man pieleca, ka pateicoties visiem tiem izlaidumiem utt man galīgi nav dzimšanas dienas sajūtas, līdz ar to, es savā apziņā joprojām esmu 18 gadus veca. Dzerot ķiršu alu, pieleca, ka man taču ir par 1 vienību vairāk. Jocīgi gan.

Beidzot nomainīju Summoning albumu pret kaut ko citu - savādaķ sanāca, ka esmu ieciklējusies un ikreiz esot Liepājā klausos vienu un to pašu. Tagad es klausos Dead can Dance dubultalbumu Aion un Spleen and Ideal. Sākums man ļoti patīk - pirmais gabals no Aion.

---

Došos mazgāties. Vīrietītis brauc ciemos. Es uz Rīgu netiku. Muhameds nāk pie kalna. Juhū!! Laiks slikts.

---

Man trūkst mans kompis un mana mūzika. Mocos ar zināmu garlaicību un diskomfortu - šobrīd absolūti viss, kas man pieder (vairāk vai mazāk) atrodas kastēs un šķūnī.

Anyway