-Honey, I’m home! Kopš kura laika tu esi nomainījis iekšējās durvis? Mīļotais! Kur tu esi?
Emīlija šodien ir atgriezusies mājās. Mājās, kurās nav bijusi tik ļoti, ļoti sen , bet viņa zina, lai arī cik ilgs laiks pagājis, mājas tomēr ir mājas, kur laika gaitā maz kas mainās. Vismaz viņai.
Šodien ir sestdiena, tātad vīram jābūt mājās. Kā parasti – piektdienas vakarā satikšanās ar pazīstamiem džentlmeņiem, lai uzspēlētu biljardu līdz pulksten vienpadsmitiem, divas izdzertas viskija glāzes un taksometrs, kurš to tieši pulksten divpadsmitos nogādā mājās. Pēc tādiem vakariem viņš vienmēr gāja gulēt blakus istabā, jo pēc viskija dzeršanas viņš vienmēr naktī krāca. Emīlija pasmaidīja par šo vīra vājību – vienalga, vai viņš iztukšoja glāzi, divas vai tikai pusi, naktī šķita, ka no viņa nāsīm grib izspraukties dzelzceļa lokomotīve. Sākumā viņa par to bija dusmojusies, taču ar gadiem šī vīra īpašība bija kļuvusi kā sen izdauzīts robs mīļā krūzītē – kaitinoši, bet tomēr tik mīļi.
Domās kavēdamās, Emīlija bija apstājusies pie spoguļa gaitenī virs kumodes, mazliet apputējušu zeltīto malu, tā pat kā viņa pati. Nekāda jaunava viņa jau sen nebija un pēdējie pāris gadi sejā bija ievilkuši pāris slaikas līnijas, taču viņai tas patika. Viņai patika apziņa, ka viņa kļūst veca lēni un skaisti. Tik lēni, ka krunciņas izskatījās kā pieputējušas maziem zeltītiem puteklīšiem reizēs, kad viņa smaidīja. Kā vecais spogulis – redzējis gan labu, gan ļaunu, taču, ja tajā skatījās skaists cilvēks un ne tikai ārēji, tad pretī atainoja tikai šo labo un skaisto. Tā pat arī viņa bija iemācījusies pretī parādīt vien labo un skaisto. Vien zelta puteklīšus vecuma krunciņās, kuras bija radušās ne tikai no smiekliem vien.
Māja bija pārsteidzoši tukša. Likās, ka logu slēģi ir aizvērti visām istabām, izņemot galējo. Pie sevis viņa nobrīnījās, jo ja jau kāda istaba tika turēta aizslēģota, tad parasti vien tikai galējā. Viņa ar nepatiku atcerējās iemeslus šai rīcībai, proti, kaimiņus ielas pretējā pusē, kuriem bija pieticis nekaunības savu gultu novietot tieši pretī viņas logiem un nodoties mīlas priekiem visneiedomajākajos diennakts brīžos. Un to viņi darīja skaļi un pie atvērta loga, tādējādi, aizkari, kas neļauj neko saskatīt, neapslāpēja viņu radītās skaņas, kas turpināja plūst istabā un smacēt.
Protams, Emīlija zināja, ko nozīmē iekāre un nevaldāma kaisle, taču, viņai šķita nepieņemami šādas jūtas izrādīt citiem un vēl pie tam tik nekaunīgā veidā.
Spraugā zem durvīm varēja manīt, ka istabā kāds sāk kustēties, pat vairāki cilvēki, tur radās murdoņa un troksnis. Durvis atvērās, tajās parādījās viņas vīrs, bet aiz viņa vēl pāris vīrieši, kuri paspieduši viņa roku nu devās prom gluži kā baznīcēni pēc mises atvadoties no mācītāja, viņai uzmetot vien ašu skatienu un sakot, ka viņa nokavējusi – šodien viss jau esot beidzies. Kamēr Emīlija lūkojās, kā svešinieki pamet dzīvokli, no gala istabas iznāca kāds pāris, kuri sačukstējās ar viņas vīru, kurš atvēra sava kabineta durvis, ielaida viesus tajā un tad atkal tās aizvēra. Tikai tagad viņš pamanīja Emīliju.
- Tu esi atgriezusies.
- Tā gan. Redzu, tev šodien ir viesi. Drīkst jautāt, kam par godu? Jūs bijāt tik klusi, kad ienācu, ka pēc viesībām tas neizklausījās. Un kas tie par cilvēkiem, kurus ielaidi kabinetā?
- Tu ilgi biji prom, daudz kas ir noticis, dzīve ir attīstījusies uz augšu, nāc, pastāstīšu par savu biznesu.
- Kāpēc jūs uzturējāties gala istabā? Tu taču pats zini, ka vienmēr šo istabu esmu turējusi ciet.
- Nu redzi, tieši tur jau ir tā lieta. Tieši tādēļ mēs uzturējāmies šeit, - viņš aizvēra istabas durvis un Emīlija ievēroja, ka dīvāns un krēsli bija novietoti pie plaši atvērta loga, bet uz galdiņa stāvēja trīs binokļi. Emīlija pavērās vīrā.
- Cilvēki grib redzēt cilvēkus darbībā. 10 ls skatoties tā pat, 15, ja tu ķīķerē ar binokli. Un tas ir tikai par vienu reizi. Un tu pati labi zini, ka viņi to var darīt vairākas reizes pēc kārtas. Un, ja vērotājiem radusies sevišķa iedvesma, viņi var noīrēt kabinetu uz kādu brīdi...
- Tu esi uztaisījis bordeli manās mājās!
- Tas nav bordelis, man nav prostitūtu.
- Nē, prostitūtu tev tiešām nav, tu izmanto mūsu kaimiņus.
- Mīļotā, tas ir bizness. Kaut kā man taču ir jāapmaksā šis dzīvoklis un mūsu iedzīve.
- Tiešām, bet zini, šis dzīvoklis pieder man. Un visa tā iedzīve. Tu pats esi iekārtojis vien kabinetu, kurā nu kāds mīlējas. Zini, šis viss beidzas, tavas izrādes ir cauri! – Emīlija izlidināja binokļus laukā pa logu. – Kā tu tā varēji izturēties pret mūsu kaimiņiem?
- Viņi zina. Viņiem par to ir samaksāts. Viņi sāka aizvērt logu, tiklīdz pamanīja, ka tiek vēroti. 30% no naudas tiek viņiem.
Emīlija stāvēja un raudzījās kaimiņu logā, kuri nu atkal atradās viens otra skavās, kad vīrs pienāca un apskāva viņu no mugurpuses.
- Man prieks, ka esi atgriezusies, - viņš noskūpstīja Emīlijas kaklu.