Es dzīvoju Parīzē. Jūs droši vien iedomājāties greznu māju ar celiņu un mauriņu vai netīras ielas un pilsētas samazgas. Bet nekā tamlīdzīga. Iedomājieties skatu kartiņu – Parīzes Eifeļtorni, nosētu lampiņām, tumšas debesis un kafejnīcu lietussargus par spīti tam, ka ir ziema. Iedomājieties izpušķotas eglītes. Un tagad iedomājieties, cik skaisti ir sēdēt uz torņa dzelzs margām jeb konstrukcijām kā pareizi pienāktos teikt. Es dzīvoju tur. Un rīt ir mana dzimšanas diena. Bet vēl ir laiks, pulkstens ir vēl tikai pusdivpadsmit. Turklāt, man liekas, ka jūs atkal kaut ko sajaucāt, kad teicu, ka rīt ir mana dzimumdiena – es nepalieku vecāks, rīt es piedzimstu.
Ja jūs man prasīsiet, lai pastāstu, kas es tāds esmu, atbildēt nevarēšu. Manas atmiņas izdzēsa, lai tās netraucētu vēlāk piedzimt no jauna. Pirms gada es nomiru un rīt man ir jāpiedzimst. Notiek tā, ka ir gads nenoteikta stāvokļa, lai dzīvotu. Njā, par mirušu un vēl nedzimušu personu dzīvotu nepienākas teikt, vai ne. Bet, jūs mani sapratāt. Tā nu, lūk, par savu bijušo dzīvi nevaru jums neko pastāstīt. Bet zinu tikai to, ka man ļoti patīk šī vieta pie Eifeļtorņa, tādēļ es esmu šeit.
Tātad, vēl man ir pusstunda laika līdz mirklim, kad atkal iegūšu cilvēciskas aprises. Pusnaktī man jākļūst par kādu mazuli un rīt kāda māmmiņa smaidīga baros savu jaundzimušo.
Kamēr man vēl ir laiks, varu jums pastāstīt par to meiteni, kas tur lejā sēž viena, lai gan ir svētku vakars. Viņu sauc Angela un viņai ir sešpadsmit. Nu īsts eņģelis. Ja drīkstētu, es kādreiz viņu apprecētu. Bet es to nevaru. Viņa pati pat nezina, ka es tāds esmu un vēroju viņu. Es varu tikai pieņemt dažādas formas un uz mirkli viņai pieskarties. Es esmu kritis kā rudens lapa, kas pieskaras viņas vaigam, sniega pārsla, kas uzguļas matiem, vai lietus lāse, kas noglāsta seju. Man ir piecas sekundes laika, tad man ir jāatgriežas, jo pēc sestās es izdzistu. Beigtu eksistēt. Tādēļ, pēc piektās sekundes man ir jāpamet pieņemtā forma un lapa atkal ir tikai rudens lapa un lietus lāse – tikai ūdens piliens. Šādā veidā esmu atdevis Angelai nozaudētās matu sprādzes, ai, kas par sajūtu, kad viņas pirksti pieskaras...
Rīt es to vairs nesajutīšu, jo rīt man ir jāpiedzimst. Ziniet, man būs dzimšanas diena vienā dienā ar Jēzu. Bet vispār, man nemaz negribas piedzimt. Viss, ko es vēlos būtu palikt šeit un atkal un atkal pieskarties Angelai. Bet vairs man ir palikusi tikai viena reize un iespēja. Vienas piecas sekundes.
Angela nāca un šejieni bieži, jo ar šo vietu viņai saistījās spēcīgas atmiņas. Bet šodien bija īpašs vakars, šodien bija gadadiena. Viņa ļoti labi atcerējās to visu. To mazo zēnu, kam kādi gadi septiņi bija. Viņš šeit pastaigājās kopā ar māmmiņu un tai dienā bija saņēmis dāvanu Ziemassvētkos – mazu, vienkāršu gredzentiņu – burtiski sudraba strīpiņu. Mazās acis mirdzēja no prieka un lepnuma un visu laiku tiecās aplūkot brīnumu. Angela toreiz sēdēja uz soliņa un vēroja to visu. Bet tad, mazais izdomāja gredzentiņu novilkt, taču, tas izkrita no rociņām un noripoja uz ielas. Neskatoties apkārt, mazais bija meties tam pakaļ, taču tieši tad brauca mašīna... kas ar zēnu notika tālāk un vai viņš izdzīvoja, Angela nezināja, bet gredzenu viņa atrada. Kņadā ar ātro palīdzību neviens nebija iedomājies par puisīša dārgumu un tas vientuļš palika guļot uz asfalta, kad mašīnas aizbrauca.
Kopš tā laika meitene jutās saistīta ar šo vietu. Varbūt viņa domāja, ka kādu dienu puisītis šeit atgriezīsies un meklēs savu pazaudēto gredzentiņu, kas nu viņai bija kļuvis tik mīļš. Un gluži kā tas mazais puisēns toreiz, tā arī viņa novilka to no pirksta, lai aplūkotu, un gluži tā pat kā toreiz, tas izkrita no rokām un ieripoja zālē. Meitenes sejā parādījās uztraukums, vai viņa spēs to atrast, taču, tur tas spīdēja – viens. Roka satvēra un saspieda izkritušo gredzenu – divi. Meitene atkal piecēlās kājās – trīs. Uzvilka gredzenu – četri. Lūpas pieskārās tam – pieci, seši... Viņas mīļums atkal bija ar viņu.
Gredzens spīdēja – seši.