graudu pa graudam noārdi sienu
smilšakmens drūp kad tam pieskaras
aklas mušas skrējiens
iestiklotas mazmājiņas stikla rūtī
es esmu spāre kas pārlaižas akacim
mani spārni no zīda
ko ķīnieši mokās veidojuši
manu mazo zīdtārpiņ pasmaidi
tu vienīgais šajā stāstā vari būt laimīgs

Pulsācija. Uz priekšu un atpakaļ viļņi skrien. Apmest kūleni, stāja uz skausta.
Lillija nozied bez ziediem tik balta, ka palieku akls.
Pārtrūkst balssaites, kad vaboles tajās ieķeras saviem kāju āķīšiem. Nekrist - nekrist - bezgalībā - vēl - eksistēt. Es taču esmu šeit un tepatās, tikai vaboles lēkā un graužas pa trahejām. Tikai nepārstāt dziedāt, tad nebūs plūsmas, kas paceļ tās gaisā, es nosmakšu pats savās vabolēs.