es esmu vienīga grēciniece,
ak, jūs, mani bezvainas brāļi
un neuzpērkamie taisnie,
kas neliecas, kad tiem uzkrauj šo dzīvi.
kā saka tie gudrie - tikai tā tam būs būt,
mūžīgi paliekot baltai un tīrai par sevi.
par sevi baltai kā cigaretes filtrs,
pirms to liek pie lūpām
un piesūcina smirdīgiem dūmiem.
pie lūpam kas, tīras
pirms saskaras ar šo pieneņpūku balto filtru,
un abi izplūst grēkā
un pārvēršas citā formā,
un mainās kropļiem par prieku.
arī mani tu liec pie lūpām
un sašķērē gabalos kā citrona šķēlēs,
un ļauj sulai ieplūst brūcēs
un plēst no iekšienes,
tu atdali gabalu pa gabalam,
lēni kā griežot cepeti,
mīkstumus pietaupot sev,
bet pārējo atstājot citiem.
un tad vēl ir laimes kauliņš,
ko pārplēst uz pusēm un iedomāt vēlēšanos.
un es vēlos.
es ievēlos kaila skriet pa magoņu lauku,
kad asinis atšķaidītas ar šņabi
un galvā ir ūdens,
kas krācas gar krauju,
pār kuru man neļauj mesties,
jo dzīvot taču esot skaisti.
bet zini - tas viss ir piesārņots ar otrās dienas atkritumiem,
un rīt man vairs nebūs gaisa,
jo vienīgi es esmu svētā un grēcīgā,
ko sagandē dzīve,
jo manī vēl mājo bērna kliedziens,
ko apslāpē čuksti,
ko izdveš šie viepļi,
kas saucas par tuvākā mīlestību.

Tu izsūc manas asinis, un tās lejas pretīgi sarkanā krāsā, kā tās mājas siena, kuru nekad neesmu varējusi ciest, jo man vienmēr ir licies, ka tā mani nobendēs, un re, tā arī ira, tagad tās krāsa lobās caur manām vēnām un aiziet notekā, lai atšķaidītos ar podā nolaisto aizvakardienas zupu. Un es neko tev nepārmetu, jo varēju uzlikt plāksteri mazajam adatas dūrienam, ko radīji, jo labi zināju, ka spiediens manī ir pārāk liels, ka es izvirdīšu kā lava no vulkāna krātera, savā ceļā noslaukot visu un nejautājot, un neļaujot taisnoties.
Tu piepildi mani ar atšķaidītu limonādi, kuras gāze jau izgājusi vējā un tagad vēlies, lai saku paldies, bet tas tā nebūs, jo ne jau es esmu vainīga, ka tev trūka naudas, lai nopirktu šampanieti, lai remdētu šo kāri.
Un tagad mans balons ir pārsprādzis pateicoties nemainīgajam fizikas likumam, ka spiediens izplatās vienādi visos virzienos, tādēļ lūdzu, uzdāvini man paciņu plāksteru un noslēp adatiņu, ar kuru tu spēlējies, kad beidzi kreklam šūt trūkstošās pogas, lai beidzot saprastu dzīvi.

Nav lielāka grēka, kā piedod sev savu mīlestību.
Un es tev to nelūdzu. Es krītu uz saviem ceļiem pie tavām kājām ar asarām, kuras es nekad neraudāšu par savu nedarīto grēku, jo biju par vāju.
Es lūdzu tevi atplēst manu ādu un atdalīt manus baltos kaulus, lai iestiklotu kā pieminekli, atstātu vēsturei kaut ko arī no manis, lai pēc tam cilvēki muzejā varētu rādīt ar pirkstiem un smieties, sak, viņa arī reiz kaut kas bija.
Un tikai tad mūžība būs mani izpirkusi, un es varēšu atdzimt, lai kristu no jaunu un atkal apkaunot sevi, bet tieši to arī vēlos, jo vēlos sāpes, lai mīlētu.
Suņi mīlēs un pielūgs manus kaulus vēlmē tos saplosīt.
Savu ādu izklāšu pār debesīm, aizsedzot zvaigznes, un tieši tavu zvaigzni es aizsegšu, neļaujot cerēt uz patiesību. Es melošu debesīm, izlikdamās par zemi un melošu cilvēkiem, aizstājot varavīksni, jo manas asaras būs tās, kuras mirdzēs lietus lāšu vietā, atstarojoties asinīs un acīs, kas degs slimīgā spīgmē un ārprāta lēkmē, un tikai tad, kad es izkusīšu atomos, es sākšu pa īstam būt, jo caur porām iespraukšos ikvienā, kas elpos, sējot savu mācību un vedinot uz savu grēku par neizbēgamo mīlestību. Likšu triekt ellē tos vārdus „bez viņa es nevaru”, un suņi ries par maniem kauliem un karavāna ar mani savā starpšūnu telpā dosies tālāk.