09:31 pm - You Are the Apple of My Eye
Filma par pusaudžiem un pirmo mīlestību, kas ir vienāda Taivānā, Ķīnā, Lielbritānijā vai uz Mēness - tā ir salda, naiva un lipīga, un absolūti brīnišķīga. 
Pēdējās dienās esmu beidzot sākusi lēnā garā lasit Lauras Dreižes "Nepabeigto skūpstu", ko pirms mēneša paņēmu vietējā bibliotēkā. Esmu pieveikusi turpat 250 lapaspuses, bet sasodītais skūpsts pat vēl nav sācies. Kaut kas tur nav īsti tīrs.
Šodien aptiekā pirms manis bija divas vecas krievu kundzītes, viena nekādi nevarēja vien saprast, ko viņai saka, visu pārprasīja, nekā nevarēja atrast, vislaik vilka no somas ārā jaunas un jaunas receptes, stāstīja par savu dzīvi, ilgi un dikti čammājās vārdsakot, otra tikmēr aizmugurē nepacietīgi trinās un gandrīz lēkāja, meklējot īsāku rindu. Beigu beigās tā, kas stāvēja pie kases, pažēlojās, ka viņai jau grūti, traki daudz gadu - veseli 86! Apslāpēju aizkaitinājumu un iekšēji nopūtos, sak, nu, ja, tas jau ir gan traki daudz. Bet lēkājošā kundzīte izrieza krūti un teica, ka viņai, savukārt, esot 85. Vau, es nodomāju.
Mēģinu sastādīt izklaidējošus brīvdienu plānus diviem, no kuriem vienam ieteicams drīzāk pasēdēt, nevis pastaigāt, par kādām mežonīgākām aktivitātēm nemaz nerunājot, un nepavisam nav ieteicams uztraukties (kas ierobežo pārvietošanos, jo šis invalīds kā reiz ir vienīgais ar auto tiesibām). Varētu baudīt lauku romantiku - diemžēl no vecām, romantiskām lauku mājiņām mēdz uznākt šausmīga alerģija. No ērcēm arī būtu ieteicams izvairīties.
Jā. Tricky.
Dedzināt lupatiņas un smieties (nedēļas garumā)?
Es vairs nemāku neko nokačāt internetā. Nočakarējos minūtes desmit, nesanāca vispār nekas. Vienkārši vispār nekas. Vai nu atveras kaut kādas reklāmas, vai vispār nekas nenotiek, vai pieprasa ielogoties, vai novelkas kaut kādas šausmas.
Nu, un ko tad citu man bija darīt? Bija vien jāiet uz Satori.lv, lasīt Krišjāni Zeļģi, piemēram.
( ... tālāk ... )
Izlasīju un nodomāju, nu i paldies dievam, ka es nekā vairs nemāku nokačāt.
Man sāk likties, ka Ķ-raga iedzīvotāja obligātajā inventāra minimuma sarakstā [vasaras mēnešiem] noteikti jāieraksta sausais šampūns. Sausais dezodorants. Un sausais treknu pannu mazgātājs. Un vēl viskautkas sausais, jo karstā ūdens te biežāk nav nekā ir.
Riskēšu dabūut kādu virtuālo tomātu pierē, bet mani pašreizējais laiks visumā apmierina. It sevišķi, kad laika ziņās sāk stāstīt par +40 ārvalstīs.
Filma par pusaudžiem un pirmo mīlestību, kas ir vienāda Taivānā, Ķīnā, Lielbritānijā vai uz Mēness - tā ir salda, naiva un lipīga, un absolūti brīnišķīga.
Uztaisīšu sev jaunu mājas lapu www.vissirslikti.lv. Vai ja tas jau ir aizņemts, tad www.vissirlotislikti.lv.
No trim tiešiem priekšniekiem un viena galvenā vadoņa darbā šodien nav neviena. Tāpēc es atļaujos nebijušu vaļību - ierodos 11.00, paklačojos ar mīļāko kolēģi, uzēdu kūku un padzeru bērnu šampanieti ar mākslinieku, kam šodien beidzamā darba diena mūsu iestādē, uzrakstu vienu e-pastu un uzskatu, ka esmu vareni pastrādājuši - šodienai jau pietiks rauties.
Labi vien bija, ka aizgājām. 
Tante pa TV: - Mūsu desiņās un kupātos ir tikai gaļa...
Es, apņēmīgi: - Un, spriežot pēc cenām, tā ir suņu gaļa!
Patīkama pārmaiņa pēc visām tām Holivudas filmām, kur sengrieķu varoņu mīļoto sievu kapu plāksnes ir angliski: Sergeja Bodrova mongoļi patiešām visas filmas garumā runā totāli nesaprotamā valodā.
Visādi citādīgi, no vēsturiskās patiesības tur droši vien nav palicis ne tik, cik melns aiz naga, nu i paldies dievam - iztiksim bez tās - šādi ir smukāk. 
Šodien ir diena, kad guļu dīvānā un skatos, "Kā gulbji balti padebeši iet, Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet". Un nekā nesaprotu.
With a little help from my friends aizbraucām uz Daugmales pilskalna svētkiem. Bija kruti - melnie-aklie klapēja cits citam pa galvu ar neasiem cirvjiem, ka skanēja vien (mazs puisītis, kas stāvēja man blakus, ieķērās mammai svārkos un, ļoti izteiksmīgi atdalot katru vārdu, teica: "ak, mans dievs!"), Robini Hudi un daiļās dāmas neveiksmīgi šāva uz skatītājiem, folkloristi dziedāja, suņi vicināja astes un meklēja ēnas, kuģinieki kuģoja, visi ēda, dzēra un klupa pāri ciņiem (es nenogāzos, toties sev blakus pļavā ieraudzīju koši brūnu peli. Šajā momentā mans ātrums ievērojami uzlabojās).
Būtu gribējies palikt vēl, bet Dārgajam bija jābrauc uz tikšanos V-Rīgā. Man gan spēka patiesībā arī vairs nekam nav.
Ļoti skaista multene. Divas stundas neaizmigu, lai gan mazo un balto subtitru dēļ nesapratu praktiski neviena vārda, un par sižetu man ir visai miglaini priekšstati. Pilnīgi neticas, ka tas ir 1984. gads.
Esmu nonākusi tajā kulinārijas fāzē, kad manu ķēkšas godu var glābt tikai pāris pudeles alus, ko tam visam gastronimiskajam jūklim uzdzert pa virsu.
Ko šajā vīkendā var pasākt Latvijas laukos (ar laukiem es domāju visu, kas nav Rīga)? Kaut kādi pilsētu svētki, citi pasācieni (gūglis man piedāvā tikai krustdūrienu gleznu izstādi Siguldā un kaut ko tamlīdzīgu)?
Atklāju jaunu rotaļu kaķiem un slinkiem saimniekiem - jāpaņem rokā garās bikses un draudīgi jākrata kaķa virzienā. Piepūle - minimāla, efekts - satriecošs.
Es zinu, ka neviens neskatās svešus youtube linkus. Un kur nu vēl youtube linkus ar klasisko mūziku! Bet šis ir vienkārši nu ir jāieraksta.
Jo šovakar - Penderecka Poļu rekviēms. Skaista mūzika. Ļoti daudz skaistas mūzikas (1 h 45 min nonstopā). Tagad man sāp astes kauls. Bet to vienu instrumentālo dalu es atradu, un tagad klausos atkal un atkal (kas ar mani negadās bieži). Jo tas ir Kaut Kas.
Cik saprotu, šī ir "Poļu rekviēma" visjaunākā daļa (tas džeks to gabalu raksta un pārraksta kopš 1980. gada) - http://www.youtube.com/watch?v=3Nn69Mlj
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)