Vecā Ādažu poliklīnika tāda maziņāka šķiet, arī Gauja sazinkādēļ palikusi šaurāka, visādas dīvainas pārvērtības. Ā, Ādažu kukulīša iepriekšējā greznuma vairs nav, tas tāds noplucis palicies. Un tādos brīžos es saprotu, ka laiks nestāv uz vietas, sāku ierubīties, ka laiks priekš manis var arī beigties. Un tas es sāku dzīvot. Pazūd bailes, ka braucot ar ātrumu 130km/h uz astalfa kritiena gadījumā mani ceļgali aizies pa pieskari, tas viss kaut kur pazūd nebūtībā. Un paliek tā gribēšana vienkārši dzīvot galējībās, lai būtu smeķis
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |