Varbūt arī ne upe, teica rabīns un nomira
Oct. 20th, 2010 | 02:10 pm
Braukšanu pie gruzīniem jāatliek, jo esmu saslimusi. Ar tādu klepu es sevi ārā aukstumā nedzīšu, šorīt izlēmu, un negāju uz darbu, bet ielīdu mērcēties karstās piena un smaržeļļas straumēs.
Iespējas saslimt man bija vairākas. Piemēram, stāvēšana lietū uz ielas ar galdu. Vai braukšana ar riteni pāri Salu tiltam, kad es ilgi nevarēju atrast kā uz tā sasodītā tilta tikt virsū. Izrādās ir tāds kā caurums, un tajā iebraucot nonāk uz takas, kas ved uz tilta gājēju eju. Nevar saprast, ko pīpēja tie, kas šito izdomāja.
Vai ledainais vējš vakar, kad ar diviem seksīgiem sērferiem braucām fotografēt lidmašīnas skrejceļa galā. Tur ir vislabākā planespotting vieta. Tikai nokļūšana sarežģīta, jābrauc pa Stīpnieku ceļu, pagriežoties uz Gaidām un tad caur mežu uz priekšu, kamēr nonāc tur, kur mežs un zeme ir vaboļbrūnā krāsā, un šķiet, ka laiks ir apstājies, tomēr lidmašīnas paceļas kā paātrinājumā. Man ir aizdomas, ka tas ir dēļ laika deformācijas. Jūs zināt to teoriju, ka liela nekustīga objekta, piemēram, zemes tuvumā, laiks iet lēnāk nekā pie kustībā esošiem objektiem, piemēram, lidmašīnām? Iespējams, tāpēc man dzīvē pēdējā laikā bieži ir sajūta, ka kāds - varbūt nerātns dēmonu mazulis - spiež stop, play, stop, play.
Bet es biju viltīgāka - nospiedu pauzi un tad ar manu plakano, nogurušo rītu notika kā bērnu 3D pop-up grāmatās, kuras atverot izlocās veselas pasaules. Kā šajā brīnišķīgajā Sendaka grāmatā.
Iespējas saslimt man bija vairākas. Piemēram, stāvēšana lietū uz ielas ar galdu. Vai braukšana ar riteni pāri Salu tiltam, kad es ilgi nevarēju atrast kā uz tā sasodītā tilta tikt virsū. Izrādās ir tāds kā caurums, un tajā iebraucot nonāk uz takas, kas ved uz tilta gājēju eju. Nevar saprast, ko pīpēja tie, kas šito izdomāja.
Vai ledainais vējš vakar, kad ar diviem seksīgiem sērferiem braucām fotografēt lidmašīnas skrejceļa galā. Tur ir vislabākā planespotting vieta. Tikai nokļūšana sarežģīta, jābrauc pa Stīpnieku ceļu, pagriežoties uz Gaidām un tad caur mežu uz priekšu, kamēr nonāc tur, kur mežs un zeme ir vaboļbrūnā krāsā, un šķiet, ka laiks ir apstājies, tomēr lidmašīnas paceļas kā paātrinājumā. Man ir aizdomas, ka tas ir dēļ laika deformācijas. Jūs zināt to teoriju, ka liela nekustīga objekta, piemēram, zemes tuvumā, laiks iet lēnāk nekā pie kustībā esošiem objektiem, piemēram, lidmašīnām? Iespējams, tāpēc man dzīvē pēdējā laikā bieži ir sajūta, ka kāds - varbūt nerātns dēmonu mazulis - spiež stop, play, stop, play.
Bet es biju viltīgāka - nospiedu pauzi un tad ar manu plakano, nogurušo rītu notika kā bērnu 3D pop-up grāmatās, kuras atverot izlocās veselas pasaules. Kā šajā brīnišķīgajā Sendaka grāmatā.