Somnambulisms
Feb. 9th, 2010 | 05:17 pm
Es naktīs veicot somnambuliskas aktivitātes – miegā skaļi runājot un smejoties. Tas ir baisi, atceroties, ka iepriekšējo reizi tā uzvedos aptuveni 12 gadu vecumā, kad mēdzu pastaigāties naktīs un attapties plikām kājām zem ķiršukoka. Atceros, ka gaiss mitri smaržoja pēc siltas biezas melnzemes un man nebija bail. Toreiz mamma mani aizveda turpat laukos pie sieviņas, kas man lika roku uz pieres un sauca par dzērvenīti. Man tas viss ne pārāk patika, jo sieviņas māja bija tumša un mušu pilna. Tomēr mēnessērdzību noņēma gan. Ceru, ka tagad tā nebūs atkal klāt. Jumta stāvs un visas tās slepenās bēniņu ejas ir laba pastaigu vieta tikai pie pilnas apziņas esošajiem.