Šodien patrāpījos pa vidu saviem paziņām, kuri ir pilnīgi dramatisks pāris - visu laiku vienos strīdos un skandālos, pēdējie strīdi ir par Ziemassvētku dāvanām, kuras nepatīk un tiek pa kluso nestas atpakaļ. Strīda vidū ieguvu pati savu Ziemassvētku dāvanu - Dolce&Gabbana smaržas (skat. bildi), jo tika uzdāvinātas  meitenei, bet viņai galīgi nepatika, tapēc atdeva man. Un jēziņ, kas man ir ar tām omīšu smaržām. Jau kad man bija 17 - 18, juku prātā pēc Chanel No 5., tagad šitās. Izrādās, ka arī šīs smaržas satur aldehīdus, nemācēšu laikam no angļu valodas pareizi iztulkot, bet cik sapratu, tas ir sintētisks komponents, kuru izmanto, lai piešķirtu īpašu, ļoti distinktīvu "ziepjainu" smaržu (pirmo reizi izmantots, veidojot jau minēto No 5.). Tagad sēžu, ostu tās smaržas un nesaprotu, kur man, tik jaunam, nenopietnam skuķim, kas pa gaisu vien, var tik ļoti patikt šīs īpatnējās, "smagās" smaržas. Turklāt mūsdienās visi ir tik ļoti pieraduši pie tiem priecīgajiem augļu, svaiguma un ziedu aromātiem, ka kad sasmaržojies ar kaut ko no 80, 90tajiem, tad sākās tās sejas viebšanas, kas tā par vecu tantīšu smaku utt. Bet man liekas, ka vecajās smaržās ir nu TĀDS sievišķīgums un elegance, nu nevaru!