Klausoties šo brīnišķīgo Antonio Vivaldi "Four Seasons - Winter (Largo)" man ieslēdzas absolūti ziemīga noskaņa, kad būtu jāsēž pie loga un jāvēro mīkstas, lielas pārslas noklājam zemi un mazi sārtvaidži bērneļi adītās cepurītēs skraidam pa sniegu. Nu aptuveni tā kā uz konfekšu kastītēm zīmē, vai, vēl labāk, kā Margaritas Stārastes ilustrācijās. (Ja vien izdotos izdzīt no galvas paralēlās atmiņas par mūzikas skolu un mūzikas literatūras klasi, kur fonā skanēja kas ļoti līdzīgs, skolotāja puspievērtām acīm un baudpilnu smaidiņu līgani šūpojās mūzikai līdzi, kamēr mēs, pārējie, mētājāmies ar siera nūjiņām, vai arī zīmējām nošu burtnīcās visādas ģeķības)