Šodien paņēmu day off un atkal esmu izšķiedusi pusi dienas nedarot pilnībā neko. Nezinu vai tā ir ziemas tuvošanās, vai man izmisīgi vajag pārmaiņas, bet viss riebjas. Pat mājas vairs nav mājas. Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai man apkārt ir vide, kurā es jūtos mājīgi un komfortabli. Kad es ievācos šajā mājā, maija sākumā, man viss tā patika un es pilnīgi nevarēju sagaidīt darbadienas beigas, lai pabūtu mājās un izbaudītu savu miera sajūtu. Nu vairs nav nekāda miera, ir apnikums un apātija un mani tracina mana apkārtne. Un es varu pārkārtot mēbeles cik uziet, nekas nemainās. Varbūt jāpadedzina kādas sveces un jābeidz bolīties datora ekrānā. Jāpadzer garšīga tēja un jāpalasa kas intelektuāls (jāpieķeras arhitektūras vēstures grāmatai, kuru nopirku jau mūžību atpakaļ, bet tā arī neesmu iesākusi).