Novembris 13., 2016

14:19 Beidzot aizvilku savu noļukušo dibenu uz sporta zāli un kārtīgi izsvīdu. Sapratu, ka esmu pazaudējusi visu iepriekš izcīnīto progresu un viss jāsāk no sākuma. Neticami, ka tikai pāris gadus atpakaļ es skrēju sacensībās un viegli cilāju visādus svarus. Pēc svīšanas sesijas, kurā mana seja iekrāsojās neglīti sarkanā tonī, krāmējos sieviešu ģērbtuvē, kad izdzirdēju divas meitenes runājam spāniski. Saspicēju ausis, jo man tā spāņu valoda ļoti patīk, un, protams, gribēju zināt vai spēšu kaut ko saprast. Gribētos jau teikt, ka viņas šausmīgi ātri runāja, bet saprau tikai pašas sarunas jēgu - viena no meitenēm dodas mājās uz Spāniju un atgriezīsies 3. janvārī. Pārējais viss man bija pilnīga migla. Te tev nu bija visi tie mēneši nodarbību, hehe. Sapratu, ka man vēl ļoti, ļoti jāmācās un jāatrod spāņu draudziņi. Ilgi minstinājos, jo ļoti nagi niezēja iejaukties sarunā un kautrīgi pateikt, ka man liekas, viņu valoda un runa ir ļoti skaista, bet beigās sakautrējos pavisam, attapos parastajā 'viņas padomās, ka man visi nav mājās', un pametu sporta zāli. Tagad nožēloju, varbūt būtu bijis sākums skaistai draudzībai.

(2 piebilda | piebilst)

22:37 Pusdesmit svēttdienas vakarā, sēžu un rasēju kārtējo steidzamo projektu un jūtu, ka man ar steigu vajag brīvdienas. Mūžīgas brīvdienas no darba. In other news, iegāju Feisbukā pirmo reizi kopš vakardienas pusdienlaika un sapratu, ka neko tur neesmu pazaudējusi un nekas interesants nekur nenotiek, visi tie paši status updates, muļķības, kas mani neinteresē. Tikpat ātri izgāju. Varbūt ja svarīgākie cilvēki pieradīs, ka mani jādabū rokā caur telefonu vai vismaz Whatsappu, varēšu izdzēsties.

(piebilst)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi