Septembris 19., 2016

16:08 Jau trīs mēnešus nesekmīgi mēģinu atgriezties sporta zālē. Nezinu kas ar mani ir noticis - man patika iet uz zāli, cilāt svarus un mēģināt jaunas lietas, bet tagad esmu iesēdusies kaut kādā apburtajā aplī, kur nespēju saņemties tām pirmajām pāris reizēm, kuras, zinu, būs ne pārāk labas - redzēšu cik daudz progresa esmu zaudējusi. Tā arī šīs brīvdienas. Noteicu sev, ka obligāti iešu uz zāli, bet attaisnojumi bira kā no pārpilnības raga - vispirms sestdien bija jāiet brokastot ar Mārtinu un ēst siltas, svaigas bulciņas. Pēc tam bija jāiet mājās un bija svarīgāk darīt visu ko citu, tikai ne sporta zāli. Svētdien nosolījos iet pirms spāņu valodas, protams aizgulējos. Tad sev teicu, ka iešu pēc spāņu valodas, bet pa ceļam uzvēdīja kafijas smarža un bija jaiedzer auzu piena latte. Tad protams, ar klunkšķošu, pilnu vēderu nekāda sportošana nesanāk. Nepārvilku sporta drēbes un, par spīti draudziņa neticīgajam smīnam, teicos, ka iešu vakarā vēlu, kad mazāk cilvēku. Protams, pieēdos lielas vakariņas, bet vēl joprojām cerēju, ka aiziešu. Nē, iestāstīju sev, ka svarīgi darbi jāpabeidz - beigu beigās pavadīju stundu skatoties Youtube. Mierinot sevi noteicu, ka vismaz pajogošu pirms darba. Pamodos sešos cerību pilna, iešļūcu dzīvojamajā istabā, bet ārā bija tik tumšs, ka izdomāju, ka man taču nevajag stundu jogai, es te atgulšos uz 10 minūtītēm uz dīvāniņa. Nu tā arī pamodos pēc 7iem, kad jau bija jāskrien uz autobusu.

(8 piebilda | piebilst)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi