|
Novembris 2., 2014
 | 18:45
Pēdējās trīs nedēļas esmu atkal kārtīgi sākusi iet uz sporta zāli pa 4x nedēļā, un, man liekas, ka man ir atkarība. Šajās dienās mani nekas nesajūsmina vairāk kā gatavošanās nākamajam gājienam, lasīšana par dažādiem vingrojumiem, par to kā strādā katrs muskulis cilvēka ķermenī, pārdomas kā izaicināt sevi vairāk. Jau krietni agrāk pa laikam domīgi sapņoju, ka varbūt varētu izmācīties par personīgo trenneri. Ne karjerai fitnesa industrijā, bet tīri sev, ar iespējamību, ka varētu laiku pa laikam kādu apmācīt vai kādam palīdzēt (lieli sapņi, ņemot vērā, ka man pašai vēl ilgs ceļš ejams līdz personīgajiem fitnesa mērķiem). Tajā pašā laikā, mācības ir dārgas un šobrīd apzinos, ka nav vērts tajā visā grūst naudu un laiku. Tāpat varu mājās pašizglītoties savā nodabā un eksperimentēt ar sevi un savu iespēju robežām.
Bet pagaidām visvairāk izbaudu agro rītu sporta zāles apmeklējumus. 7 no rīta zāle nav pilna, bet ir kaut kāda piederības sajūta, ņemies un svīsti tur ar citiem agrā rīta apmeklētājiem, pa laikam kādam uzsmaidi, kāds uzsmaida tev, bet pēc kārtīgi novingrotas stundas dodies uz darbu visa tāda enerģijas pilna un smejies par pusaizmigušajiem kolēģiem (es gan nesmejos, kad jāceļās ap 6 rītā - tad gan ir tā, ka liekas - KĀPĒC es to sev nodaru?!)
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |