|
Jūnijs 19., 2014
 | 19:02
Šodien bija tik forša sajūta darbā. Bija pirmais projekts, kas patiešām sagādāja prieku - vairāku dzīvokļu ēka Londonā, ļoti turīgā rajonā. Šis nav mūsu projekts, tas bija tāds pagaidu uzdevums, uzrasēt tādu kā skici lai klients varētu apsvērt izmaksas un vispār vai tā ir laba ideja. Mēs par šo skici nekādu reālu naudu nesaņemsim, bet man galva sāpēja vairākas dienas. Pēkšņi manā priekšā bija kaut kas, kur sākt no nulles - nevis atjaunošana, piebūves vai kas tamlīdzīgs. Tikai zemes gabals, vesela kaudze dažādu ierobežojumu - likumdošana, stāvvietas, rajons, koki, saules virziens un kas tik vēl ne. Un process bija tik ilgs, jo patiesībā man nav nemaz tik daudz pieredzes izdomāt jaunus dizainus no nulles, es nevarēju pierast, ka pēkšņi es varu zīmēt vienalga ko gribu, protams, ņemot vērā ierobežojumus. Turklāt dzīvokļiem bija jābūt masīviem - ar personīgajām sporta zālēm, baseiniem un saunām, milzīgām viesistabām, balkoniem un terasēm. Skicēju un zīmēju vairākas dienas, kādā brīdī gribēju raudāt, jo iedvesmas nebija (pa vidu gribēju raudāt, jo iedvesmai pētīju luksusa apartamentus Londonas centrā, nu tādus pa 37 miljoniem, i mean, kurš maksā 37 miljonus par dzīvokli??), šorīt no rīta rūcu pie sava galda un sviedu papīrus pa gaisu, bet Andijs stāvēja blakus un smaidīja, teica, ka viņam patīk, ka es esmu dusmīga, jo tas nozīmē, ka es meklēju risinājumus, ka kaut kas notiek.
Beigu beigās uzdevums ir paveikts, skices nosūtītas klientam, bet man pat neinteresē vai mēs šo projektu dabūsim. Šis ir pirmais darbs, kuru es gribu saglabāt sev, savam portfolio, savām atmiņām, jo tas bija kā mans pirmais bērns. Skatoties uz visām savām skicēm, es visā pilnībā redzu savā galvā kā tie dzīvokļi izskatās un tā ir lieliska sajūta. Vienkārši lieliska.
Mūzika: lana del rey - gods and monsters
|
|
|
|