|
Janvāris 14., 2014
 | 21:07
Ir tikai otrdiena, bet es jau jūku prātā. Priekšniekam, liekas, brauc jumts mazliet no darba apjoma. Viņš vairs vispār manī neklausās, ja pajautāju kaut ko pārbaudīt, tikai paskatās kaut kur tālumā, pāri manam datoram, pavēcina roku un saka, ka viss ir forši, vispār pat neieskatoties darbā. Pagājušonedēļ mums bija darbu pārskats, viņš man kaut ko zīmēja uz lapas un vienu brīdi vienkārši nosiekaloja lapu. Nezinu, mutes muskuļi atslāba, atgriežas bērnībā, ko? Nekādas darba organizācijas - vienu dienu sēž internetā un lasa angļu ekvivalentus Privātajai Dzīvei vai Kas Jauns, bet nākamajā, lasi šodien, pusstundu pirms man jādodas uz semināru, viss deg un brūk, man jāaizpilda simtiem dokumenti un jāsūta ēpasti kaut kādiem juristiem, jāzvana cilvēkiem un jārunā par lietām, par kurām es vispār neko nesaprotu, un pa vidu visam vēl jātaisa kafija. Sēdēju, dusmīgi klabināju dokumentus, pa ausīm nāca tvaiks un gandrīz sāku raudāt. Es tiešām nemāku pati sevi labi saorgnizēt tādās situācijās, kur es nezinu kas jādara. Un ja otrs man blakus ir kā tāds Karlsons, kas lido pa gaisu vien, tad man vispār viss ellē ratā brūk un jūk. Bet ja tu dizainē īstu ēku, kura jau tiek būvēta, kamēr tu vēl piebeidz pēdējos rasējumus, tad nav smieklīgi, ka jūk un brūk.
Sāku darbu 7 no rīta, beidzu 6os vakarā un vēl 2.5 stundu seminārs par būvniecības darbu izmaksām. Labi, ka tur vismaz bufete bija. Dzēru kafiju un spiedu sevi neaizmigt krēslā.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |