|
Janvāris 10., 2014
 | 18:18
Šodien biju būvlaukumā vienā no lielākajiem projektiem pie kura strādājam. Gāju līdzi priekšniekam, kurš ir projekta vadītājs un teica, ka man jāiet ar viņu, lai es redzētu, kas tur reāli notiek, un tapēc, ka visu laiku jau nesēdēšot tikai pie datora. Cik zinu, nākotnes plānā ietilpst arī mani apmācīt būt par kompetentu būvdarbu/projektu vadītāju. Tenterēju līdz intereses pilna, bet nonākot būvlaukumā, pirmā doma bija, ak šausmas, iedomājos, ka es tagad te viena pati būtu atnākusi ar savu babyface, pie visiem šitajiem celtnieku vīriešiem, kas tur raujās caurām dienām, un teiktu viņiem kas viņiem jādara un kā jādara. Es pilnīgi gara acīm saskatīju kas tas būtu par smieklīgu skatu un cik daudz stulbu joku man būs jādzird, kamēr iegūšu kādu respektu aprindās. Atpakaļceļā dalījos ar priekšnieku savās pārdomās. Viņš teica, ka joki var jau būt, ka būs, bet kamēr vien es palikšu profesionāla un būšu spējīga atrisināt jebkādas būvdarbu problēmas, tikmēr viss būs kārtībā (Andijs birojā pateica, ka nekādi joki būvlaukumā nebūšot, jo visi zinās, ka ja mani kāds aizskars, tam vairs darba nebūs. Tik mīļi, ka viņš šitos mačo izgājienus taisa :)). Teicu, ka man pat bail iedomāties, ka man būtu tāda atbildība, jo vadītājs ir cilvēks, kuram jāzin ko darīt katrā situācijā, atbildes uz visiem jautājumiem, jābūt sasniedzamam jebkurā laikā un jābūt izlēmīgam (me? so not). Saņēmu atbildi, ka nav ko baidīties, sāksim ar maziem projektiem, iedošot man vienu tādu, kur viss ir vienkārši un saprotami un lēnām celsim manu pašapziņu (es jau mentāli ģībstu no domas vien).
Bet bija forši būvlaukumā. Man patīk celtniecība, patīk skatīties kā top kas jauns, patīk visas smaržas - būvmateriāli, koks, krāsas. Un visforšākais bija, ka vienā telpā bija salīmēti visi rasējumi pie kuriem strādāju. Tā kā tāda maza darba izstāde.
|
|
|
|