|
Novembris 4., 2013
 | 19:58
Man liekas, līdz Spānijai (nākampiektdien, vī!!) būs tikai all work, no play. Šodien bijām uzmērīt ļoti skaistu ēku. Nu visu tādu romantisku, kā filmā "Pride and Prejudice" - īstu angļu lauku māju, ar lieliem, rūtotiem logiem, skaistiem ķieģeļiem, neskaitāmām istabām un kamīniem. Bet man bija jāzīmē visas fasādes - ar pildspalvu, uz mazas A4 lapas, stāvot vējā un dubļos. Vot darbs, ja? Bet saldajā ēdienā bija ekskursija pa māju, kur vienā brīdī es aizsapņojos, ka vienu dienu varētu dzīvot šādā majā, viss tā skaisti un idilliski. Gara acīm jau stāvēju savā lielajā guļamistabā un pa logu vēros uz milzīgo dārzu, kā mani bērni skraida apkārt, smiedamies, un vīrs apskauj no mugurpuses. Un protams, spīd saule, debesis ir zilas un visi ir laimīgi. Biju pagalam aizsapņojusies, kad Andijs sāka mani purināt, par ko es dusmīgi noburkšķēju, ka nāk un traucē manas lady of the manor fantāzijas uz ko viņš sāka smieties.
Bet viņš vienmēr ar mani smejas. Mēs viens otra klātbūtnē esam kā zivis ūdenī - arī mašīnā, braucot uz objektu, runājāmies par dzīvi, par viņa universitātes laika rokgrupu (jā, viņš dzied un spēlē elektrisko ģitāru), smējāmies par vīriešu samaitāto domāšanu, runājām par attiecībām. Tikai tikai bijām ieradušies birojā, kad mums abiem sāka burkšķēt vēderi un Andijs mani aizrāva uz kubiešu restorānu iekost pusdienas (un viņš atkal samaksāja, es jau sāku justies neērti, goda vārds). Bet pēc brīnišķīgajām pusdienām diena pavisam saskāba, jo es joprojām netieku galā ar savu darbu un zīmēju lietas nepareizi un man gribās raudāt un sist ar pieri pret sienu. Paliku darbā līdz pusastoņiem vakarā, divatā ar Andiju, abi rasējām un klausījāmies džeza radio. Pirms iešanas prom, prasīju cik ilgi viņš vēl paliks, uz ko viņš atteica, ka laikam līdz pusnaktij. Un man ir tādi sirdsapziņas pārmetumi. Es zinu, ka tā ir viņa problēma, tā ir, kad pašam ir savs uzņēmums, bet tajā pašā laikā mani pieņēma lai atvieglotu slodzi, bet es esmu vēl nejēdzīgāka, jo man visu laiku vajag uzmanību un palīdzību. Sajutos tik vainīga, ka pirms iešanas prom uztaisīju viņam tēju par ko viņš man simts reizes teica paldies un brīnījās kur es tik jauka, bet es galvā tikai šausminos cik ilgi šitā turpināsies kamēr es tikšu atzīta par gadsimta nejēgu. Grūti, grūti. Kaut ātrāk paietu garām šis nejaukais sākuma posms, kad par visu jācīnās gariem zobiem.
|
|
|
|