|
Septembris 30., 2013
 | 18:01
Kāpēc es esmu tik neizturīga pret stresiem vai grūtiem brīžiem? Ir cilvēki, kas māk visu panest ar dzelžainu neatlaidību un būt stipri kā kalni, tikai es nē. Kā kas (un visbiežāk tieši darbs), tā man sākas problēmas. Darbā viss tikai iet lavīnā uz leju vien, man patiešām ir iestājusies melnā strīpa pēc kaut kāda mazā uzrāviena augustā - man jau ir paranoja, ka mana menedžere mani ienīst, un kā lai tā nedomā, kad dari visu kas vien tavos spēkos, bet nekas, nekad viņai nav labi. Pat šodien, kad stiepos un rāvos uz visām pusēm lai viss būtu padarīts, periodiski viņu informēju dienas gaitā par visu, kur kaut kas neizdodas, lai viņa zinātu iemeslus - sistēmas problēmas, jāgaida uz citiem utml. Izdarīju visu kas vien bija izdarāms, pusdienlaikā paprasīju papildus darbu, vakarpusē aizgāju palīdzēt citam departamentam, jo man vairs nebija darba (bet varēju taču izlikties, ka ir ko darīt, ne?), bet piecos vakarā, kad slēdzu ārā datoru, viņa tādu nepatiku sejā novelk, nu vai tad šitais ir tikai cik daudz es esot izdarījusi, un izskatās kā vecāsmātes rūgumpods. Nahuj visu šito. Man visa seja ir izsitusies tajās hormonu pumpās kuras es dabūju kad man ir stress, mati atkal krīt čupām ārā, un kad jāiet gulēt, atkal ir tās lēkmes, kad nevaru paelpot. Un kā dēļ? Nebūtu tas ceļojums, būtu man kaut viena mēneša iekrājumi, mestu visus viņu sūda papīrus gaisā un izstampātu no biroja bez atvadām, lai viņi visi iet dirst.
Pardon my french.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |