|
Augusts 28., 2013
 | 20:38
Darbā pēdējā laikā ņemos kā zvērs. Kaut kas man ir uznācis, varbūt tapēc, ka pirms vairākām nedēļām, kad biju jau noslīdējusi pēdejā pagrimumā un staigāju uz pirkstgaliem pa atlaišanas robežu, sapurināju sevi, savācos un atgriezos atpakaļ pie 100% kvalitātes un strādāju kā mašīna. Un, protams, ka mana menedžere pamanīja, sāka klusi, klusi, man katru nedēļu pielikt targets. Ja tad man bija jāaiztaisa 5 lietas dienā, tad šobrīd gāžu ārā vidēji 9 dienā. Vakar aiztaisīju 14. Bet jūtu, ka man sāk apnikt. Ir monotoni, protams ir izaicinājums, kādi mēsli būs jāstrebj rītdien, bet sāku nogurt no nesakārtotības, haosa. Riebjas, ka uzņēmumā ir no blame culture, nevienu nekad nedrīkst vainot, tapēc, ja tev ir jāstrebj ārā kāda cita sastrādātais stulbums, tev nebūs iet ar pirkstu rādīt. Bet kā tad kāds vispār ko iemācisies, ja pateikt neko nevar? Un dažbrīd man gribās ar galvu sisties pret datoru, cik bieži daži indivīdi salaiž visu dēlī, bet beigās es esmu tā, kurai jāatbild klientam kapēc atkal viss ir nepareizi.
Turiet īkšķi par mani - rīt sūtu CV uz vienu firmu, kuru jau nolūkoju labu laiciņu atpakaļ. Kaut kas ir jāmaina, ja pastāvošā kārtība neiet pie sirds.
Un pavisam savādi, bet iekš LinkedIn manu profilu pēdējā nedēļā ir skatījušies labi daudz cilvēki, arī no finansu firmām. Man nav ne jausmas kapēc. Neesmu bijusi aktīva internetā mūžību, neko nemeklēju, nekur neko nerakstu, savādi.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |