|
Jūlijs 26., 2013
 | 17:40
Es jau te šur tur minēju kā pēdējās pāris nedēļas vienkārši jūdzos nost ar to darbu. Biju jau tuvu lūzuma punktam no stresa, dusmām, nespējas tikt ar visu galā, bet kaut kā vakar viss pagriezās. Atnācu uz darbu slima, galva reiba, klepus, iesnas, vienkārši gribēju sasist savu datoru un nomirt, bet lai cik savādi tas nebūtu, man beidzot izdevās paveikt visu, kas man jau nedēļām nevedās, šķiet, ka vakar padarīju visvairāk no savas nodaļas, menedžere bija priecīga, visi priecīgi, es pati apjukumā. Arī šodien ir izdevies visām darbu kaudzēm iziet cauri, visus sazvanīt, viss notiek. Un dienas beigās vēl kolēģe visiem nopirka saldējumu. Pirmo reizi kāda mēneša laikā, ir pienākusi piektdiena, es negribu izlekt pa logu, domājot par pirmdienu (nu tikai maziet, varbūt - pirmdiena ir un paliek pirmdiena) un jūtos salīdzinoši labi.
Ak, mīļā ciba, es patiešām negribu meklēt citu darbu. Es atceros laikus, kad man šis darbs no sirds patika. Sen tas bija, bet varbūt šī nedēļa pierāda, ka es tomēr varu tikt ar lietām galā, ka viss nemaz nav tik melns kā liekas.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |