|
Maijs 1., 2013
 | 18:03
Pirms pāris mēnešiem mēs ar Karlu apsvērām dažādas idejas, ka varētu doties pārgājienā, kaut kur pie dabas, ar teltīm, piedzīvojumu. Toreiz dzima ideja, ka varētu doties uz Snovdonu, kāpt kalnos. Man, kā nepieredzējušai muļķītei viss likās lieliski - pilnīgi gara acīm redzēju sevi, visu tādu iedegušu, atlētisku, plīvojošiem matiem, muskuļainām rokām, pieveicot raupjas klintis, bez mazākā sviedru pleķīša padusēs. Realitāte? Šodien Karls izstāstīja plānu, atsūtīja pāris bildes, man vienkārši ir slikta dūša. Piepeši atcerējos ainu no bruņoto spēku nometnes, kurā pabiju 15 gadu vecumā. Mums bija treniņš, kur vajadzēja kāpt uz nelielām 25x25cm platformām, katra nākamā bija augstāk un augstāk, kamēr beigās stāvi viens pats kaut kādā staba galā, pārredzot tuvāko apkārtni. Es tur kaut kur vidū (laikam vidēja cilvēka augstumā) iesprūdu, raudādama, jo man bija tik ļoti bail no augstuma.
Un nepietiek ar augstumu - ceļojums uz Snovdonu ir aptuveni 10 stundas turp un atpakaļ. Uz motocikla, aizmugurē.
Es gan esmu drosmīga sieviete un neiešu teikt, ka man bail, es gribu būt piedzīvojumu meklētāja un beigt no visa baidīties, bet pagaidām skatos uz bildēm un nedaudz cīnos ar paniku, hehe.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |