|
Marts 12., 2013
 | 21:07
Reizēm es tiešām mīlu savu darbu (pat nezinu vai tas ir sarkasms vai nē).
Pirmais zvans šodien no rīta, kamēr es vēl visa tāda priecīga, nu tur jauna diena, viss no jauna, jē, bla, bla, bla.
Paceļu klausuli: Hello, you're through to Sam, how can I help?"
Otrā pusē neviens ar laipnībām nevilcinās: Oh, hello. Ok, look, I will really try not to be bloody rude, because I understand this might not be your fault, but I need to kick someone's ass! (Manas uzacis uzšaujas uz debesīm, bet esmu labi trenēta manierēs)
Tikpat laipni atbildu: Okaaaaaay.. So what is your query about?
Izrādās, ka kāds viņam nosūtījis e-pastu, bet nav beigās parakstījis savu vārdu (piezīmei, epasti iet caur generic e-pasta adresi, kuru lieto visi darbinieki). Tad nu brēku sacēlis. Jebkurā gadījumā, uzstājīgais kungs vēlās runāt ar manu pārzini. Mana pārzine, pasaules laipnāka un savāktākā dāma, parunā ar kungu trīs sekundes un nosviež klausuli, raudot izbrāžas no biroja, izrādās nosaukta par stulbo idioti. Laipnais kungs vēloties runāt ar menedžeri.
Mūsu menedžeris nosēž pie telefona pusstundu, rāmi, pacietīgi uzklausas visas sūdzības, beigās klusi noliek klausuli, pagriežas pret visiem mums, kas puspavērtām mutēm sekojuši līdz kas notiek, un paziņo: Well, he just told me I live in a monkey house! Visi locīdamies rēc.
Un šitā katru dienu. Kapēc cilvēki nesaprot, ka viss nenotiek kā viņi to grib, un ar laipnību un profesionālismu var panākt daudz vairāk, johaidī.
Bet šis viss man audzē tādu nervu izturību, plus mana angļu valoda sāk izteikti līdzināties iezemiešu valodai - akcents kļūst aizvien nemanāmāks.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |