|
Februāris 28., 2013
 | 21:09
Sēžu gultā, dzerot karsto šokolādi, kas pagatavota izpeldinot milzīgu šokolādes kluci karstā pienā (mmm) un jūtos varen priecīga. Priecīga, jo biju izgājusi pilsētā ar meitenēm. Un tas ir man kas neraksturīgs. Lai gan man ir labākā draudzene un bijušas draudzenes skolas laikos, vienmēr esmu propagandējusi, ka man labāk ar puišiem, vieglāk. Tā dauzījos apkārt ar puikām visu dzīvi, bet pēdējā laikā sāku smagi izjust, ka man pietrūkst sievišķīgā elementa manā dzīvē. Un īpaši traki ir, jo neesmu kultivējusi nekādas draudzības no tīņa gadiem, tapēc tagad pa vidu saviem divdesmit, draudzības vairs tik viegli neraisās. Turklāt arī draudziņš visu laiku tādā neizpratnē, ja atceraties, kā man var nebūt draudzeņu. Bet man taču ir bail no meitenēm, jo ar viņām viss ir tik grūti, vismaz manā galvā, turklāt vēl esot citā valstī.
Jebkurā gadījumā, brīdī, kad Šarlīna no darba, piebrauca man blakus uz sava riteņkrēsla un smaidīgi ievaicājās "Sam, you like make up, don't you?, atcerējos savu apņemšanos visam teikt "jā", un piekritu doties uz kaut kādu pasākumu/izstādi/šovu par kosmētiku, skaistumkopšanu un citām figņām kopā ar viņu un viņas draudzeni Klēru. Lieki teikt, ka pirms došanās, kā vienmēr gribēju samuldēt, ka netieku vai citus attaisnojumus, jo man nudien ir bail iepazīties ar jauniem cilvēkiem (tipa, ko par mani padomās, ja nu kaut ko ne tā pateikšu, visi šitie stulbie tārpi galvā, zinu), bet saņēmos un aizgāju. Un? Had the time of my life - pāris stundas vazājāmies gar kosmētikas stendiem, pētījām dziedinošos kristālus, degustējām kūkas un trifeles, smējāmies par meitenīgām muļķībām, un es vienkārši jutos tik forši. Es nezinu kas man tās par stulbām aizturēm, bet es tagad redzu cik ļoti pati sev biju ierobežojusi dzīvi un vilkusi sevi lejā, vientulības bezdibenī. Varbūt man tomēr šeit būs draudzenes vienu dienu.
Mūzika: aesop rock - none shall pass
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |