|
Februāris 8., 2013
 | 17:16
Šodien esmu briesmīgi nogurusi, ka likšos nu labāk pagulēt. Nespēju noticēt, cik ļoti atbildēšana uz telefona zvaniem nogurdina. Bet tāds labs nogurums. Šodienas moments, kad piezvanīja kāds opītis par savu pensiju. Viņš izklausījās ļoti vecs, un briesmīgi uztraucies, jo bija saņēmis dokumentus, ka viņa ikmēneša maksājums ir mainījies. Tas tapēc, ka viņš ir iekļauts savas darbavietas pensiju shēmā. Viņa darbavieta bija iesūtījusi pieprasījumu paaugstināt viņa ikmēneša maksājumu, kas, saprotams, ir visai standarta procedūra, bet opītis, neko īsti no visiem tiem papīriem nesaprata un bija noraizējies tik tālu, ka man viņa palika tik žēl. Lēni un pacietīgi izskaidroju viņam, ka viņam ne par ko nav jāuztraucās, ka viņa firma tikai vēlās vairāk iemaksāt viņa pensijā un, ka dokumenti ir tikai priekš viņa informēšanas, nekas slikts nav noticis. Beigās runāja viņa sieva, kura paskaidroja, ka opītim esot epilepsija un viņš par visu ļoti uztraucoties, īpaši, ja vēl nesaprot, ļoti pateicās man, ka es visu mierīgi un laipni paskaidroju. Bet man beigās bija tik skumji, jo man vienkārši vienmēr ir ļoti stipras jūtas pret veciem cilvēkiem. Man gribās viņus visus žēlot (es, protams, nerunāju par kaitinošām omēm autobusos, kurām dzīves mērķis ir izēst visiem nervus), samīļot un uzsmaidīt, un jebkādā iespējamā veidā, padarīt viņu dzīves, kaut par milimetru labākas un priecīgākas. Es nekad neesmu spējusi izprast cilvēkus, kuriem riebjas veci cilvēki, īpaši vecāki cilvēki savā ģimenē, jo vecīši neko nesaprot, vai ir apgrūtinājums. Vienkārši gribās tādiem cilvēkiem iesist pa muti, tu pats būsi vecs kādu dienu, un es ceru, ka būs kāds, kas par tevi pašu parūpēsies, nevis atstās vienu mājās, bez ēdiena vai laba vārda.
|
|
|
|