|
Janvāris 30., 2013
 | 06:45
Laikam mūsu darba brauciens uz Hitchin (pilsēta, aptuveni divu stundu attālumā) ir nolādēts, un man nekad nebūs iespējas iemācīties jaunas lietas. Pirmajā reizē dabūjām brīnumaini skaistu iznomāto mašīnu, izbraucām 7 no rīta, kā uzcītīgām jaunkundzēm pieklājas, bet pēc pusotras stundas brauciena, mūs izkomandēja griezties atpakaļ, jo, redz, Hitchin esot snidzis. Tas bija kaut kad Decembrī. Bija tā diezgan pastulbi, jo nekur nekas nesniga, un ārā spīdēja saule, bet angļu panika par sniegu, ir jau labi pazīstama.
Nākamā reize bija paredzēta 16. janvārī, bet es nofeiloju, jo aizmirsu savu vēstures eksāmenu, tad tur izcēlās viss tas strīds starp mani un Elu, kur mūžību nerunājām.
Nu neko, šodien beidzot bija diena, kad bija jābrauc, es jau pamodos 5 ar kaut kādu kuņģa kaiti, ka šobrīd jūtos pusmirusi, bet tagad izrādās, ka mūsu mašīna nemaz nav atvesta, un mēs nekur nevaram braukt. Kā var trīs reizes nekas neizdoties?? Varbūt nav lemts un viss. Un katru reizi, es stāvā pārlaimībā priecājos, ka nedēļas vidū ir kāds notikums, kam pārraut garlaicīgo darba plūsmu, bet, nē, noduram galvu, un slājam atpakaļ uz darbu. Nu vismaz man tur jau iet daudz labāk, bez nekādiem telefona feiliem. Tikai vakar piezvanīja kāds satraucies opis, runāja ar tādu akcentu, ka es nu pilnībā neko nesapratu. Beigās kaut kā izdabūju no viņa telefona numuru, kuru vēl pārprasīju 10 reizes, lai kāds, kas saprot šitos lauku dialektus, var piezvanīt atpakaļ, bet kā noliku klausuli, sapratu, ka vecais tāpat iešmaucis vienu lieku cipariņu klāt.
|
|
|
|