|
Janvāris 21., 2013
 | 18:11
Šodien nogāzu tādus podus darbā, ka bail. Tagad jau protams smiekli nāk, bet vispār šitā var arī saņemt iespēju uzrakstīt atlūgumu.
Situācija tāda, ka ik pa laikam zvana telefons un tur klienti visādi ar saviem jautājumiem, pensiju sirdsēstiem, grib izlikt uz kādu dusmas utt. Dažreiz viņi tiek uz mūsu numuru randomā, dažreiz iet caur call centre, kur tad man kāds no turienes piezvana un sākumā izstāsta kas par zvēru otrā galā, tad es saņemos, ievelku dziļu elpu, vai pārstāju gremot kārtējo cepumu un braši lūdzu mani savienot, esmu gatava. Nu, šodien, protams brīdī, kad lobīju spītīgu mandarīnu (visas rokas lipīģā ķēpā, mute kustās utt) zvana telefons. Lādēdamās ceļu augšā un nezinu kādā sakarā domāju, ka no call centre zvana, jo uzreiz nosauca lietotāja numuru bez prasīšanas. Es, protams, visa vēl tāda relaksējusies lasu zvanu vēsturi un bļaustos klausulē, ka "jā, jā, šitais onka jau pagājušonedēļ man zvanīja, bija diezgan kaitinošs, tapēc es te ielogoju uzdevumu kādam šim piezvanīt atpakaļ!" Kaut ko tur spaidu sistēmu, runāju savā nodabā ar sevi (tas ir normāli), beigās pēc minūtēm 5ām iztaisnoju muguru un saku klausulē, ka var savienot. Tur klusums. Pārgriežu acis un bļauju "HALLLLOOOOOOOO!" - kaut kādi krekšķi otrā galā, es jau kā priekš stulbeņiem atkārtoju vēlreiz, ka var savienot. Otrā galā neizpratne - savienot ar ko. Nopūšos, domājot, ka atkal kāds jauniņais - saku, cik reizes var teikt, savieno ar to Janu no Tādasuntādas aģentūras. Te pēkšņi, tā bez brīdinājuma šņāciens otrā galā - te Jans! Un man kā debesu vārti atverās visas čakras galvā un skaidrs, ka tas visu laiku bija Jans, kamēr es tur viņu tā vēsi noliku, izklāstīju cik mēs esam slikti ar zvanīšanu atpakaļ, un, visticamāk, arī atraugājos. Šitā mana seja nebija sen kūpējusi, ka pat visi apkārt pamanīja, sāka uz mani bolīties un dzirdēju fonā kādu satraucamies, vai man viss esot kārtībā. Kaut ko nostostījos tam Janam, ka viņa pieprasītā informācija tiek apstrādāta un dienas gaitā viņam piezvanīs uz ko viņš visai cimperlīgi pateicās un nometa klausuli. Toties es pēc tam pusstundu nevarēju atgūties un baidījos ieslēgt telefonu. Koncentrācija, koncentrācija, vienmēr koncentrācija bļin!
|
 | 19:04
Bet uz tās pašas feila nots - viss jau būtu labi, kam negadās, bet ir man viena tāda jaunajā komandā - Džūlija. Viņa ir kaut kas, es īsti nezinu kas, bet nu tur pa augstajiem plauktiem. Džūlija sēž aptuveni metra attālumā no manis, un sāk mani tracināt. Kādreiz, kad nebiju ar viņu vienā komandā, ļoti viņu apbrīnoju, jo viņa ir tāda sieviete, kāda es gribētu būt, kad izaugšu liela - ar spēcīgu balsi, pašapziņu, intelektuāla, vienmēr gaumīgi saģērbusies un zin par ko runā, turklāt visi respektē. Bet nu viņa ir arī gara, es varu dārdināt savu balsi cik gribu un izlikties baigi kompetentā, kurš tādu rūķi klausīsies? Bet enīvej, kopš ievācos jaunajā komandā, Džūlija visu laiku mani novēro. Un es te nerunāju par savu lielummāniju, tipa, visi uz mani skatās, i'm sexy and i know it. Katru reizi, kad paceļu telefonu, viņa pagriežas pret mani un skatās kā es runāju, kā tieku galā ar situāciju. Ja pie manis kāds atnāk runāties, viņa vienkārši bolās. Kad es aizieju pie kāda cita runāties, viņa atkal skatās. Un būtu kaut reizi pasmaidījusi, kad es uzķeru viņas skatienu. Pfft, kā tad. Ela gan domā, ka tās laikam manas iedomas, bet tiešām, tas ja vairs nav normāli, ka man jau bail pacelt telefonu ne tapēc, ka kāds uz mani bļaus un es feilošu, bet tapēc, ka zinu, ka ērglis jau sēžu savā pozīcijā un glūn. Man vienkārši sāk palikt bail, ka es tur tā feilošu vai neatbildēšu pēc kaut kādiem mistiskiem standartiem un viņa mani novāks no tās "key relationship" nodaļas. Pēc šīs dienas feila es tiešām iedomājos, ka viņa laikam nesaprot kapēc kāds ticēja, ka es varu strādāt attiecību nodaļā bez jebkādas pieredzes.
|
 | 19:17
Bet vai šī diena kādreiz beigsies, bļeģ?
Tā jau naudas nav, bet saņēmos šodien, izdomāju, ka jāatsvaidzina savi baisie mati, nopirku pelēki blondo matu krāsu. Priecīga atnācu mājās, samiksēju visu kā nākās un smērēju iekšā. Notirinājos pa istabu pusstundu ar niezošu galvu, tikai nevarēju saprast kapēc krāsa nesmird kā parasti, nu tur pēc amonjaka un kā vēl. Eju mazgāt, čamdu galus, priecājos cik spīdīgi blondi palikuši, grābju līdzi nākošo kondicionieri, leju rokā, kad pa visu roku izgāžas tas smirdīgais šķidrums. Pāris sekundes neizpratnes, kad saprotu, ka esmu sazieķējusi matos kondicionieri ar attīstītāju, nevis krāsu + attīstītāju. Kaut ko šitik stulbu laikam nekad neesmu izstrādājusi. Nē, no vienas puses forši, pasēdēju ar kondicionieri pusstundu, tikai šaubīgi kas ar to attīstītāju, vai nebūs nekāda skāde matiem?
|
|
|
|