|
Oktobris 27., 2012
 | 15:02
Es vienreiz patiešām sajukšu prātā. Vakar, pirms es aizgāju ēst ar Karlu, Elai viss bija kārtībā, smējāmies, runājām, viss labi. Kad Karls atbrauca, man vajadzēja ieskriet mājās paņemt dvieli, jo motocikls bija galīgi slapjš, uz ko šī tur kaut ko sāka pīkstēt, redz jo pavēru durvis (mums ir viena no tām unikālajām angļu mājām, kur, ieejot mājā, uzreiz esi dzīvojamajā istabā, kur Ela arī dzīvo, jo viņai patīk.) Nezinu kas tur viņai par skandalēšanas vilni uznāca, laikam sastresojās, ka Karls redzēs viņas istabu vai viņu, kas to zin, kas tajā miskastē, kas viņai galvā, darās. Karls pēc tam vēl pasmējās, ka viņam vispār neinteresē kāda viņai istaba vai ko viņa tur dara, viņš ir atbraucis man pakaļ un citu mājās neskatās. Katrā ziņā, šorīt no rīta nogāju virtuvē, man tika veltīts tāds skatiens, ka es varētu turpat uz vietas izkūpēt gaisā no tās naida devas. Pajautāju vai viņa grib kafiju, uz ko saņēmu tik dusmīgu nē, ka sapratu, atkal kaut kas nav labi un aizgāju atpakaļ gulēt. Nu un tagad visu dienu staigā dusmīga pa mājām, cērt visas durvis un sēž savā istabā ieslēgusies. Pats labākais, ka vakarā ir viņas dzimšanas dienas pasēdēšana paredzēta, nāks tur kaut kādas meitenes. Domājat man ir vispār vēlme iet lejā un pasēdēt? Es tur tās meitenes vispār nepazīstu, un šī atkal dusmīga par kaut ko. Nu ko es tur darīšu? Briesmīgi sarežģīti viņai ir dzīvot, es nesaprotu. Ko tur daudz, es pasēdēšu savā istabā un filmas paskatīšos, neiešu tur kaut ko prasīt.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |