|
Aprīlis 30., 2012
 | 20:12
Es esmu tā ieberzusies darbā, nezinu kā lai sakarīgi izskaidro, neiedziļinoties tajā ko daru. Īsumā, diendienā administrēju pensiju sistēmas, respektīvi ir milzīga datubāze, kas satur visu informāciju par individuālajām un koorporatīvajām pensijām: caur turieni iet visas naudas, iemaksas, izmaksas, nodokļi un simtiem citu lietu. Mūsu kompānija pirms kāda gada pārvirzīja vairāk kā 4 miljonus failu no 28 dažādām sistēmām uz vienu, kā rezultātā daudz kas nočakarējās, naudas netika pareizi "uzliktas" uz pareizajām pensijām utt. Esmu viens no cilvēkiem, kas tos sūdus strebj ārā. Pašos darba pirmsākumos, janvāra beigās, kad vēl īsti neko nezināju, bet saprast jau sapratu, uzķēru, ka viens no rīcības plāniem vienai no koorpratīvajām shēmām ir nepareizi sarakstīts ar mēneša nobīdi. Es to pateicu savai supervaizerei, kura ir čīkstīga govs, kas necieš, ja kāds kaut ko zin labāk par viņu (90% gadījumu es saprotu labāk), viņa teica, ka varu tur uzmest aci, ja ir laiks. Visu izmeklēju vairākas dienas un pārrakstīju rīcības plānu veselam pusgadam. Neatceros kapēc, bet viņa kaut ko burkšķēja, atkal bija histērijas lēkme, kur nedrīkst pieļaut, ka es kaut ko varētu zināt labāk, un nokomandēja, ka lai vados pēc viņas sāktonējā plāna un viss. Nu neko, bet tagad, pēc 3 mēnešiem tie sūdi ir uzpeldējuši, jo nu jau ir 3 mēnešu darbs padarīts, un pateicoties viņas nolaidībai, viss ir tā salaists dēlī nepareizi, ka tur paies pusgads visu labojot, bet termiņš ir nākamās nedēļas beigas. Un viņa jau nekad neatcerēsies (pat ja atcerēsies, neteiks), ka es jau sākumā zināju, ka nav labi, bet viņa tam nepievērsa uzmanību. Turklāt, es nevaru arī iet un bakstīt ar pirkstu uz cilvēkiem, kas strādā tur jau padsmit gadus. Kā lai es izlokos, lai sūdi nenāktu pār mani, ka es esmu visu sačakarējusi, tajā pašā laikā nesačakarējot savas attiecības ar viņu, jo pat ja zinās, ka tā ir viņas kļūda, viņu neviens neaiztiks, bet mana dzīve pēc tam būs elle? Vot ciba dārgā, gribu šodien nošauties.
|
|
|
|