|
Aprīlis 12., 2012
 | 17:37
Nav lielāka kaifa uz pasaules, kā pārvarēt grūtus uzdevumus un izaicinājumus. Es nespēju izskaidrot to eiforiju, kad esmu pieveikusi kādu grūtu, pat nīstamu lietu, kas sākumā riebās tā, ka acīs cērtās. Es esmu addicted to challenge, un ja nav grūti tad man nevajag. Ja neko nevar iemācīties, ejiet dillēs. Tā jau viss forši, bet downside ir, ka ja nav izaicinājuma, tad es palieku nīgra un apātiska un man ātri viss apnīk. Tā es darbā nīgrojos jau pāris nedēļas, bet šodien beidzot uzplauku kā pavasara ziediņš, jo saņēmu dikti grūtu shēmu, kur bija pazudusi informācija pa pēdējiem gadiem, vajadzēja izmeklēt un veikt visādas sarežģītas operācijas, un man jau mēle izkārusies aiz ausīm un kājas pašas no sevis zem galda danco priecīgu džigu. Bet pie sliktajām lietām - kā lai izskauž to izaicinājuma vēlmi no privātās dzīves? Vai arī es esmu aizmirsusi kā ir būt attiecībās? Man pēkšņi sāk likties, ka viņa ir par daudz. Es viņu redzu par daudz, un ir rutīna. Kā tas varēja notikt tik ātri?
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |