|
Marts 22., 2012
 | 19:28
Man kaut kā baigi veicas ar tiem datoriem un to displejiem. Pusgadu nosēdēju pie zaļa monitora, no kura acis sāpēja, jo kādu dienu pamanījos paklupt aiz vadiem, izraut visas štepseles no kontaktligzdām, un kopš tā brīža monitors sagāja dēlī. Pirms trīs dienām nojuka mans mīļais, jaunais (vot tebje, jaunais) laptops. Skatījāmies no rīta ziņas gultā, kad pēkšņi parādījās sarkani pleķi displejā. Kaut kādi kustīgi sarkani pikseļi pa visu ekrānu. Un HP arī ir baigie malači, jau pusstundu esmu izmeklējusi visu internetu ar servisa centru adresēm, bet tuvākais, ko esmu atradusi, ir kaut kādas 5 gadus vecas atbildes no Yahoo, kur man pat nav ne jausmas, vai tā informācija vēl maz ir spēkā. Kapēc viss jāpadara tik sarežģīts? Un kapēc Anglija ir tik milzīga? Visticamāk man tas nolāpītais dators būs jāsūta pa pastu uz Londonu. Tas nozīmē nedēļu vai divas bez datora - kur es skatīšos ziņas? Kā es rakstīšu cibu? Būs jāsāk atkal skatīties augstākminētajā zaļajā mēslā!
|
 | 20:14
Šīvakara atklājums, kas liek pasmaidīt: Amerikāņu sievietes ēdienu blogs. Jāsmaida tapēc, ka šo blogu atradu, meklējot rauga pankūku recepti. Šī brīnumjaukā sieviete ir precējusies ar latviešu vīrieti, un dedzīgums iepazīt latviešu kultūru smeļās pa visām malām. Ir tik jauki lasīt kā cilvēki novērtē mūsu kultūru, ēdienus, ieradumus un dzīvesveidu. Jums vajadzētu redzēt kāds kāmju smaids ir manā sejā, kad Kristofers nogaršo kādu latviski pagatvotu ēdienu. Esmu sākusi viņam iepirkt dūmdesas, "Kāruma" sieriņus, ķiploku grauzdiņus, iebiezināto pienu, speķi un rupjmaizi, jo viņam viss garšo un gribās pagaršot vēl un vēl. Un to cik ļoti lepna par to, no kurienes es nāku, es sapratu tikai esot šajās attiecībās. Reizēm es brīnos kā viņš mani neiepļaukā, kad es visu laiku vāros par Latviju, cik tur skaista daba, cik sirsnīgi cilvēki (tā jau ir, kad nedzīvo tur trīs gadus, tad viss sliktais aizmirstās). Bet cerību, ka viņš varētu iemācīties latviešu valodu, es sāku atmest, jo viņš vienkārši nespēj pateikt "r" burtu. Ja viņam liek pateikt "ej dirst!" (es atvainojos par vārdu izvēli, bet tā ir cilvēka daba, pirmos iemācīties rupjos vārdus) viņš saka: "eiii diiuuuuust!" un ar tādu sejas izteiksmi, ka viņu kāds žņaudz nost. Un tagad uz sitiena nevaru atcerēties kas tas bija par vārdu, bet kad viņš to vienu vakaru pateica, es smējos 10 minūtes, nespējot ievilkt elpu, beigās izkritu no gultas un sasitu galvu.
Bet vispār smieklīgi, ka darbā mums arī tāda mazliet internacionāla vide - manā komandā strādāju es - latviete, Ela - poliete, Yolanda - spāniete, pārējie angļi. Es ar Elu runāju puspoliski/puskrieviski, Ela ar Džeimsu runā vāciski, Džeimss ir samācījies teikt - da, ņet, spasibo, poka, čo za huiņa? un mani sauc par huj, jo Ela šitādas draņķības viņam samācīja, bet viņš pat nezin ko tas nozīmē (vispār viņš to huj bāž vietā un nevietā - šodien Ela kārtējo reizi raudāja par savu draņķīgo bojfrendu (krieviski protams), uz brīdi apklusa, un Džeimss noplātīja rokas, nopūtās, un ļoti skumji novilka to huj). Un, protams, Yolanda sēž savā stūrī un runā pati ar sevi spāniski.
|
|
|
|