|
Februāris 4., 2012
 | 10:33
Nopietni?
Es man liekas par šito jau te nesen pukstēju, ka kad es strādāju vecajā darbā, nācu mājās ātrāk nekā Karla un vienmēr mazgāju traukus, kas no brokastīm vai citreiz no iepriekšējās dienas palikuši. Un man tas likās normāli, un, ka tā tam, jābūt. Tagad es esmu tā, kas nāk vēlāk, bet viņa vienkārši neko nemazgā. Trešdien izlietnē mirka vesela čupa, izlēmu par spīti neko nedarīt, un paskatīties cik ilgi tā būs. Un šodien ne tikai pamostos pie 9 grādiem savā istabā, bet arī viena mājās, un tie paši trešdienas trauki tur joprojām mirkst! Es zinu, ka es daudz te par to čīkstu, bet man ir nervu sabrukums, un es gribu raudāt, un es nezinu kā viņai to normāli sejā pateikt, jo kapēc 23 gadus vecam skuķim būtu jāmāca 32 gadīgai sievietei dzīvot? Es tiešām tagad saprotu savu mammu, kad viņa bērnībā kaut ko pukstēja par dzīves prioritātēm utml. Ir pretīgi skatīties uz sievieti, kas pati var caurām dienām ap sevi ņemties - taisnot un fēnot matus, pucēties, bet aiz sevis neko nevīžo novākt. Vienkārši tas konfrontācijas moments mani biedē, pirmkārt, jo man liekas, ka viņai tas būs kā pīlei ūdens, tip, viņas māja, ko gribu to daru. Un tapēc, ka kad es sāku stresot, mana angļu valoda kļūst izteiksmīgi nepareiza, un viss efekts zudīs.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |