|
Janvāris 27., 2012
 | 17:53
Kaut visi cilvēki (angļi, i mean) saprastu kā es (un citi ārzemnieki) jūtos, tā kā to saprot Kerija no mana darba. Bet Kerija ir viens no tiem angļiem, kas ir pabijis pasaulē, paceļojis, un iepazinis citas kultūras. Tā ir pavisam cita suga. Viņa pati kādu laiku ir dzīvojusi Japānā, tapēc mums šodien izvērtās lieliska saruna par to, cik reizēm ir grūti (un gribās kliegt), kad pats par sevi esi šī dzīvīgā un jokiem pilnā persona, bet nevari sevi izpaust, jo tomēr, runājot, svešā valodā, viss sanāk mazliet lēnāk - āķīgās atbildes mazliet iekavējas, joki sagremojas pēc kāda laika, un beigās puse no tava šarma ir zudusi, vai, pat ja joks ir pateikts, tad tā būtība ir noslīkusi ne tā saliktos vārdos. Man jau pietika paskatīties, kad Ela pusdienlaikā satika Oliveru no sava vecā darba, viņi abi runāja par to, ka nākamnedēļ vajadzētu satikties pusdienlaikā uz kādu dzērienu, bet beigās aizgāja vaļā liela nesaprašanās, jo sanāca, ka abi ir sarunājuši, ka aizbrauks uz Londonu pusdienas pārtraukumā (Londona ir kādu 3-4 stundu attālumā), you know what i mean? Un tā mēs te ikdienas cīnamies ar tiem cilvēkiem. Nu jau ir atdalījušies tie, kas ar mums smejās un jokojas, grib komunicēt, un domā, ka mēs esam foršas meitenes, turklāt baigie malači, savos gados zinot vairākas valodas. Bet ir tie, kuri skatās uz mums pa gabalu ar tādu skatienu, it kā mēs smirdētu. Tikai nez kapēc tajā pirmajā grupā parasti ir cilvēki, kas ir izglītoti, kaut kur bijuši un kaut ko redzējuši, bet otrajā visādi vietsēži, kas sēž uz savas pēcpuses, ne par ko neinteresējas, un domā, ka Anglija ir superīgākā valsts pasaulē. Pat Karls man pats teica, ka viņam riebjas, ka viņš ir anglis un dzīvo Anglijā, jo cilvēki esot aprobežoti.
|
|
|
|