|
Janvāris 5., 2012
 | 08:44
Man tiešām jāsāk uzmanīties ar vēlmēm, kuras izsaku skaļi. Vakar visu dienu kaucu, ka tik ļoti negribu iet uz darbu šīs pēdējās dienas, šodien dabūju. Aizeju uz darbu, sastellēju visas mašīnas, pačaloju ar visiem par savu miežagraudu, kad atnāk Džūlija un dusmīgu seju saka, ka man jāiet uz ofisu. Jūtu, ka labi nebūs. Aizeju, tur Heidi (supervisor) saka, ka es nedrīkstu šeit atrasties. Es neizpratnē domāju, vai tiešām jau atlaida no darba, jo uzreiz pēc Jaunā gada neierados darbā? (atzīšu, tas aizdomīgi izskatās pēc ieilgušas svinēšanās, bet kamōn, man ir ārsta zīme) Izrādās, ka visa sāls tajā, ka ārsts man izrakstījis zīmi, ka neesmu fit for work līdz 10. janvārim, tātad līdz tam es nedrīkstu savu degunu pat tuvumā bāzt. Paldies, ka man kāds to izskaidroja. Kad sapratu, ka principā visu nedēļu nestrādāju un nesaņemšu nekādu naudu, sabruku un panesās tāda raudāšana, turklāt, visi tik dusmīgi uz mani skatījās, ka es nesapratu kā lai vēl tagad pasaka, ka es eju prom, jo oficiāli ir jābrīdina kādas divas nedēļas ātrāk. Labi, ka neviens tur nav akmens cilvēks, apķēra mani un, šņukstot, pateicu, ka vispār es arī gribu iet prom un rīt man pēdējā diena, un vai patiešām nav iespēja, ka es kaut kā varu nostrādāt. (Man nemaz arī līdzi nebija nekādas naudas, bet dzīvoju es citā pilsētā un mani uz darbu ved kolēģis) Iespējas nebija, jo tas būtu nelikumīgi, tā ka nu neko. Paliku, uzrakstīju atlūgumu, iekšēji pasmējos, kad visi pēc kārtas uzķēra ziņu, ka eju prom (Reičela padomāja, ka eju prom, tapēc, ka man neļauj strādāt, nu tur aiz aizvainojuma, sāka mani glaudīt un mierinoši dūdot, ka tapēc jau neesot jāiet prom!), bet nu šis nebija tāds moments kā es gribēju, viss jau ir izjaukts. Nu jau esmu mājās, neredzu kā šī jaunā ziņa aplido kolektīvu, un nezinu pat vai rīt tikšu uz darbu, jo vēja spārniem aiznesos pie ārsta, lai izraksta man zīmi, ka esmu fit for work, bet viņa šodien vispār nav uz vietas. Nu vienvārdsakot, esmu ritīgā dirsā ar naudu.
UPD: zvanīja ārsts, varu iet uz centru pakaļ zīmei. Tapēc asaraino ierakstu par to, kā jau šodien no daudziem atvadījos un raudāju, atlikšu uz rītdienu, jo gan jau būs vēl vairāk ko piešņukstēt.
|
|
|
|