saņēmos un šodien pasūtīju arī jaunu ledusskapi un veļasmašīnu. turpmāk būšu normāls pieaugušais. ha.

saprotu, ka tas varbūt šķiet riktīgs sīkums, bet man ir bijis tieši tik grūti sev nopirkt jaunas lietas (pat, ja naudas tam it kā pietiek), ka es šeit esmu nodzīvojusi gandrīz desmit gadus bez veļasmašīnas. savulaik arī pāris gadus dzīvoju ar datoru, kuru varēja ieslēgt tikai safe mode un kuram sekojoši nebija skaņas un dažādu citādu diezgan fundamentālu funkciju. un tad vairāk nekā gadu ar telefonu, kurš bez elektrības kontakta nevarēja izdzīvot pat ne pāris stundas. tagad jau vairāk nekā mēnesi bez ledusskapja.

šī rezultātā gan kontā ir mazāk naudas, nekā, uff, jebkurā brīdī vismaz pēdējo gadu. bet kāda gan jēga no naudas, ja es ar to nenodrošinu sev vismaz kaut kādu pamata komfortu?

ir tomēr forši par sevi parūpēties.

tā vietā, lai apzinīgi beidzot sameklētu internetveikalā sev ledusskapi, es šovakar iztērēju paprāvu naudas summu, sapērkoties biļetes uz dažādiem kultūras pasākumiem nākamajiem pāris mēnešiem

We have language. We invent. We analyze. We build cathedrals and cities, and society. We write music and poetry. We fall in love. Aren’t we lucky to be alive, to have life? Isn’t every tiny moment an inexplicable delight, packed with potential?

vakar, ejot gulēt, apskaujot savu jauno body pillow, ko ļoti skaidri biju palūgusi ģimenei, lai uzdāvina, manā prātā pēkšņi spilgti uzmirdzēja viena konkrēta doma un sajūta -

es sevi mīlu

hey, Lelde, take a look at your klab memories

19 December 2015

šodien taisījām sapņu ledusskapi, kurā es turpmāk uzglabāšu nepiepildītos sapņus, lai nesabojājas

goda vārds, tie cilvēki, kas veido/uztur Latvija.lv un EDS, un tagad jau arī atvasinājumu EDMS vai kā viņu tur, man ir pāris stipru vārdu.

es tā kā absolūti stulba neesmu, bet tāpat šobrīd jūtos gatava mest kaut ko pret pasta nodaļas sienu un raudāt, jo iepriekš tikt galā ar muitojamiem sūtījumiem online mācēju, bet tagad nevaru pat atrast pareizo numuru, lai "apskatītu dokumentu" un varētu normāli veikt muitas maksājumu, un pastā to vairs nevar izdarīt par papildus naudu. visu ienīstu.

UPD: izgūglējos, noskatījos 7 minūšu garu video, izdarīju vajadzīgo,tagad jūtos zinoša, bet joprojām dusmīga.

kopsavlikums

vienā no saviem šīs nakts īsā un caurā miega sapņiem sēdēju pie galda blakus Apu no simpsoniem, tikai viņš bija īsts un dzīvs, un es vienā brīdī izmetu kaut kādu muļķīgu joku, nocitējot frāzi no seriāla ar visu viņa akcentu, pati uzreiz drausmīgi sakaunējos, atvainojos un sāku raudāt, bet tomēr pēc tam atlikušo sapņa daļu ilgi klausījos garu lekciju par rasismu un to, kā es esmu briesmīgs cilvēks

You do not have to be good.
You do not have to walk on your knees
for a hundred miles through the desert repenting.
You only have to let the soft animal of your body
love what it loves.
Tell me about despair, yours, and I will tell you mine.
Meanwhile the world goes on.
Meanwhile the sun and the clear pebbles of the rain
are moving across the landscapes,
over the prairies and the deep trees,
the mountains and the rivers.
Meanwhile the wild geese, high in the clean blue air,
are heading home again.
Whoever you are, no matter how lonely,
the world offers itself to your imagination,
calls to you like the wild geese, harsh and exciting -
over and over announcing your place
in the family of things.

//Mary Oliver

hnngh

un kas ir pēdējā dziesma, pie kuras jūs dejojāt ar sevi, izbaudot iespēju būt ķermeniskai būtnei?

kolēģe: ak dievs, vai jūs zināt, ar kādu dziesmu es šorīt pamodos galvā?
kabinets: nu, nu?
kolēģe: es tagad aizmirsu

the universe was exceptionally kind to me this morning, giving me an unexpected gift of something to genuinely smile at

paldies, ak.

bet ceļā no metro uz viesnīcu dzirdēju vienu pusi no interesanta strīda - kāds amerikānis ar jūtami ļoti spēcīgām emocijām paceltā balsī skaidroja sievietei, ar kuru gāja kopā:

- and you wonder why i don't want to walk around together!
- (nedzirdama sievietes atbilde)
- i mean, i like this place, but everything here is just SO SMALL.
- (nedzirdama sievietes atbilde)
- you walk so SLOW!!! jodie, honestly, i have NEVER met anyone who walks as slowly as you do. except for when we enter, when we're in a crowd (..)

tālāk nedzirdēju. jo es viņus jau biju apdzinusi. :D

ko es šonakt esmu paspējusi: divreiz apmaldījos divās dažādās vilcienu stacijās, bet tad, kad beidzot biju visam par spīti veiksmīgi nokļuvusi viesnīcā un pat jau iečekojusies, nometu telefonu zemē, saplēšot tā stikliņu. un rīt deviņos sākas darba diena!

labi, ka es nejūtos ne bēdīga, ne, par laimi un pārsteigumu, absolūti pārgurusi.

šodien uzzināju, ka tieši pēc manis vokāla nodarbības ir puisim vārdā Tots

tieši pusnaktī iesniedzu atskaiti, un pēkšņi nolēmu, ka ir piemērots brīdis izvākties no galda, jo iekšēji biju tā kā sev nosolījusies, ka to varētu pēc šī darba pabeigšanas. lai decembri kolēģe D. jau var iesākt komfortabli savā vietā. sakrāmēju visas savas lietas kastē, nepabeigtos papīru darbus (kurus principā varētu paveikt arī dresēts mērkaķis, vienkārši salikt papīrus pa mapēm - kas droši vien ir daļa no iemesla, kāpēc neesmu to izdarījusi, jo man ir grūti saņemties uz garlaicīgu huiņu, ja nav daudz resursu sevis piespiešanai), kas nebija tieši finanšu lietas, arī tur iekrāmēju, un pēkšņi sajutos tā, it kā es ietu prom uz neatgriešanos. tā, it kā es arī šim būtu pateikusi ok, viss, pietiek, čau. tad braucu mājās pa to slapjo sniegu un domāju - lūk, vai tiešām tu gribi izvēlēties šo. varbūt varētu pārstāt to sev nodarīt un beigt vienmēr slīcināties darbā, kad vajadzētu resursus veltīt sev un savām jūtām. varbūt varētu beigt sevi pātagot, kad vajadzētu dot sev tikai un vienīgi maigumu. skatījos, kā caur aprasojušām brillēm izplūst pilsētas krāsas, neraudāju un koncentrējos uz to, kā smagās snieglietus lāses sitas sejā un kā sāk salt slapjās lūpas. uz tilta beidzot pēc ilgāka laika atkal varēja dzirdēt to svelpjošā vēja skaņu, kas man patīk vislabāk - tādu kā nenosakāmas emocijas ūdensbūtņu dziedāšanu, kad nevar saprast, vai tas vairāk izklausās pēc sērām vai rotaļas.

visu atlikušo ceļu līdz mājām skaļi dziedāju un dumpinieciski braucu tieši cauri peļķēm, jo nav taču nekādas starpības. es braucu mājās, kur ir silti, es braucu atpakaļ pati pie sevis.

laikam jau īsti nepietiek sev uz rokas ar rapidogrāfu uzrakstīt atgādinājumu par nekaunīgu maigumu, lai tādu tiešām spētu pret sevi īstenot

nekas, varbūt citreiz, nākamreiz, kādreiz

reizēm man stipri šķiet, ka es diezgan labi pamanu skaisto pasaulē un sev apkārt

We can’t hate ourselves into a version of ourselves we can love.

// Lori Deschene

captain oblivious