šonakt man bija episkākais un detalizētākais zombiju apokalipses sapnis, kāds jebkad bijis, tas bija arī aizraujošāks par visām zombijfilmām, ko esmu redzējusi
tam gan bija arī visai dramatiskas beigas - es ar nazi pati uzšķērdu sev rīkli, jo zombiji tomēr bija iekļuvuši mūsu lieliskajā slēptuvē, un bija skaidrs, ka mirt un tad tikt apēstai/pārzombijotai ir labāk, nekā ka mani apēd dzīvu, hahah.
bet tā slēptuve bija maģiska, tā bija kā room of requirement, tur vienmēr visas lietas, kas tajā bija ieneetas un noliktas, saglabājās mūžam svaigas un atjaunojās, piemēram, viena maza salātu bļodiņa katrreiz no jauna kļūst pilna, un ja viņu izmet ārā, slēpnī parādās jauna, pilna. tāpēc bija aizliegts nest iekšā nevajadzīgas lietas, un arī cilvēkus nepiederošus (kas nav zombiji,bet nav arī mūsējie; zombijus, protams, arī nevedām) nebija vēlams vest, jo vieta tomēr ierobežota. tur arī visādas lietas salabojās, piemēram, es tur ienesu meiteni (nezombiju), kura mani un vēl kko bija izaicinājusi uz cīņu, jo mēs izskatījāmies vājas, bet es, par spīti neprasmībai un neveiklumam, viņu izvarēju un ar mačeti pārzāģēju uz pusēm, lai gan man to nemaz negribējās un to darot es raudāju, bet nu lūk, kad es viņas abas atsevišķās puses ienesu mūsu maģiskajā slēpnī, viņa saauga kopā un pievienojās mums, un viss bija labi.
protams, tikai līdz dramatiskajām beigām, kad suns, kuru bijām pieņēmuši, kaut kā atveda vienu zombiju līdz mūsu slēptuves ieejai, tad kāmis to ielaida iekšā, lai nogalinātu, bet izrādījās, ka tas sāk kļūt atpakaļ par cilveju (it kā), bet joprojām ir naidīgs, un tad izrādījās, ka tie zombiji vispār ir daudz saprātīgāki, nekā domāts, viņi ar kaut kādu metināmo aparatūru vai ko tamlīdzīgu iznīcināja mūsu lielos logus un līda iekšā, un viņi pat sarunājās gandrīz sakarīgi. notika bēgšana un izmisīga slēpšanās uz augstiem plauktiem utml, bet ātri vien kļuva skaidrs, ka viss velti, un tā kā ar ko nošauties nebija, sameklēju to nazi.
kad griezu sev rīkli, pie manis bija pienākusi viena zombijsieviete, un mierīgi skatījās man acīs, kamēr es sev kaklā iedūru nazi, man šķiet, viņa mazliet smaidīja
žēl, ka šitā uzrakstot jau tomēr zūd lielākā daļa brīnumaizraujošās noskaņas un atmosfēras un vispār, i can never do my dreams any justice, izklausās daudz neinteresantāk un stulbāk, nekā patiešām bijis
tam gan bija arī visai dramatiskas beigas - es ar nazi pati uzšķērdu sev rīkli, jo zombiji tomēr bija iekļuvuši mūsu lieliskajā slēptuvē, un bija skaidrs, ka mirt un tad tikt apēstai/pārzombijotai ir labāk, nekā ka mani apēd dzīvu, hahah.
bet tā slēptuve bija maģiska, tā bija kā room of requirement, tur vienmēr visas lietas, kas tajā bija ieneetas un noliktas, saglabājās mūžam svaigas un atjaunojās, piemēram, viena maza salātu bļodiņa katrreiz no jauna kļūst pilna, un ja viņu izmet ārā, slēpnī parādās jauna, pilna. tāpēc bija aizliegts nest iekšā nevajadzīgas lietas, un arī cilvēkus nepiederošus (kas nav zombiji,bet nav arī mūsējie; zombijus, protams, arī nevedām) nebija vēlams vest, jo vieta tomēr ierobežota. tur arī visādas lietas salabojās, piemēram, es tur ienesu meiteni (nezombiju), kura mani un vēl kko bija izaicinājusi uz cīņu, jo mēs izskatījāmies vājas, bet es, par spīti neprasmībai un neveiklumam, viņu izvarēju un ar mačeti pārzāģēju uz pusēm, lai gan man to nemaz negribējās un to darot es raudāju, bet nu lūk, kad es viņas abas atsevišķās puses ienesu mūsu maģiskajā slēpnī, viņa saauga kopā un pievienojās mums, un viss bija labi.
protams, tikai līdz dramatiskajām beigām, kad suns, kuru bijām pieņēmuši, kaut kā atveda vienu zombiju līdz mūsu slēptuves ieejai, tad kāmis to ielaida iekšā, lai nogalinātu, bet izrādījās, ka tas sāk kļūt atpakaļ par cilveju (it kā), bet joprojām ir naidīgs, un tad izrādījās, ka tie zombiji vispār ir daudz saprātīgāki, nekā domāts, viņi ar kaut kādu metināmo aparatūru vai ko tamlīdzīgu iznīcināja mūsu lielos logus un līda iekšā, un viņi pat sarunājās gandrīz sakarīgi. notika bēgšana un izmisīga slēpšanās uz augstiem plauktiem utml, bet ātri vien kļuva skaidrs, ka viss velti, un tā kā ar ko nošauties nebija, sameklēju to nazi.
kad griezu sev rīkli, pie manis bija pienākusi viena zombijsieviete, un mierīgi skatījās man acīs, kamēr es sev kaklā iedūru nazi, man šķiet, viņa mazliet smaidīja
žēl, ka šitā uzrakstot jau tomēr zūd lielākā daļa brīnumaizraujošās noskaņas un atmosfēras un vispār, i can never do my dreams any justice, izklausās daudz neinteresantāk un stulbāk, nekā patiešām bijis
nošķaudīties