darba biroja ēkai ir tāds iekšpagalms/terase vairāku (neesmu paskaitījusi, bet šķiet, ka vismaz trīs, četru) stāvu augstumā, ar lieliem logiem uz pagalma pusi. tajā mēdz ielidot putniņi un netikt ārā - kolēģes jau teica, ka, pienākot siltajai sezonai, būs traki. šodien viens tāds pagalmā parādījās, kamēr ēdu savas pusdienas, un es pēc mazdrusciņ pacenšanās viņu noķēru. īstenībā noķēru veselas divas reizes, bet pirmajā nenoturēju, jo viņš sāka skaļi kliegt (čiepstēt), un man bija pārāk bail nodarīt pāri, tāpēc instinktīvi uzreiz palaidu pirkstus vaļīgāk un viņš izspraucās cauri. pēc tam jau sapratu viņa dimensijas un kā turēt maigi, bet cieši, lai varētu iznest ārā no ēkas.

viņš bija tik maziņš un likās tik trausls. kad jau biju saņēmusi saujā, pilnībā aprima, vairs ne spirinājās, ne pīkstēja, vienkārši skatījās apkārt ar savām melnajām actiņām. es jutu, kā pret maniem pirkstiem sitas viņa sīciņā sirds, un steidzos pēc iespējas ātrāk ārā, lai palaistu viņu laukā. man bija šausmīgi bail, ka viņš varētu izsprukt kaut kur gaitenī vai pazemes autostāvvietā, caur kuru sanāk iet, jo tad jau nu tiešām ārā netiktu, un nez, vai trešo reizi noķert būtu viegli.

tikām pagalmā, aiznesu viņu pāri ielai, kur ir koki un krūmi. brīdī, kad sāku laist vaļā, viņš atkal sāka čiepstīgi kliegt, un uz brīdi man bija bail, vai viņš nav kaut kā jau paspējis tur pagalmā savainoties, vai arī es tomēr viņam kaut kā nejauši nodarījusi pāri. bet, šķiet, ka viņam viss bija patiešām ok, jo uzreiz uzlaidās kokā un iekārtojās uz zara (droši vien nomierināties no šī šausmīgā stresa).

es nevaru saprast, kā cilvēkiem var likties ok vai pat gribēties nogalināt dzīvniekus. es turēju to mazo putniņu, labi apzinoties, ka viņa dzīvība ir tik trausla, ka man, salīdzinot ar viņu, ir tik briesmīgi daudz spēka, ka es varētu viņu nospiest bez jebkādas būtiskas piepūles, un man šī doma likās tik briesmīga. kāpēc lai es gribētu darīt jebko citu, kā vien viņam palīdzēt būt brīvībā un drošībā?

uz brīdi biju priecīga, ka izdevies putniņu atbrīvot, aizgāju atpakaļ pie savām pusdienām un... zem soliņa pamanīju tādu pašu, tikai citu, beigtu putniņu, kuram nebija paveicies iestrēgt pagalmā, kad tuvumā ir kāds no biroja cilvēkiem, kas varētu un gribētu viņam palīdzēt izlauzties, un man kļuva tik šausmīgi skumji. es, protams, saprotu, ka tas ir normāli un vienmēr būs kāds, kam paveicas un kāds, kam nepaveicas, un kamēr neizdosies panākt, ka pāri iekšpagalmam uzliek kaut kādu caurspīdīgo putnu tīklu vai kaut ko tamlīdzīgu, lai putni tur vienkārši nevar iemaldīties, tāda laimes spēle turpināsies. bet tas tāpat liekas tik nepareizi.

beigto putniņu apbedīju zem krūma krastmalā. ar kolēģi nolēmām, ka, ja būs vēl kāds šogad, sarīkosim vikingu bēres ar degošu plostu daugavā. jāfokusējass, protams, uz to putniņu, kuram izdevās palīdzēt, un jāmeklē veidi, kā preventīvi novērst šādas situācijas. un līdz tam klātienes darba dienās jāizmanto pauzes, lai iečekotu, vai nav jāizlaiž brīvībā kādi biroju ēkas cietumnieki.