labs, man tikko Čaka ielā kāds brīnumains onkuliņš vēsi uzmočīja virsū, griežoties pāri sabiedriskā joslai (šķiet - lai tiktu iekšā pagalmā). paldies sniega kalnam par maigu piezemēšanos, varbūt pat iztiksim bez baigajiem zilumiem.

gandrīz vai gribēju paskandalēties, bet bija jāsteidzas uz terapiju pārstrādāt šo traumu, haha (joks, protams, man pietiks citu problēmu vēl gadiem, līdz varēs sākt risināt sajūtas par mūsu autocentriskumu).