nošķaudīties
taustiņi zied kā pelējums - July 8th, 2019
let it always be known that i was who i am
08 July 2019 @ 07:19 pm
08 July 2019 @ 08:00 pm
kustība
tas ir drusku tā, it kā mans motoriņš būtu izklepojis kaut kādus gružus, es atkal daudz vairāk ikdienā vienkārši dejoju; arī citādi laikam ir daudz mazāk muļķīgu iemeslu neļauties visu laiku klātesošajiem ritmiem, es stāvu ar velo pie sarkanās gaismas un bungoju ar pirkstiem pa stūri vai šūpoju zirgasti - nevis aiz nepacietības, bet aiz kustības - es eju pa ielu un gribu sist plaukstas, reizēm arī situ plaukstas, es mirkšķinu, es elpoju, var jau uz to nekoncentrēties, bet tas nemaina faktu, ka es esmu kustība, es esmu ritmā. man vienmēr ir šķituši kaut kādā veidā interesanti cilvēki, kas ikdienā kustas saraustīti, kuros ir vienmēr jūtams stīvums, kuru ritmu es nevaru atkost - iespējams, uztraucoši, iespējams, dīvaini, iespējams, vienkārši citādi. es īstenībā ļoti pamanu, kā cilvēki kustas, bet es pieņemu, ka mēs visi to darām, tai būtu jābūt ļoti fundamentālai lietai, vēl pirms jebkādas detalizētākas "ķermeņa valodas", vienkārši ne vienmēr apzināti. droši vien, salīdzinot ar cilvēkiem, kuri kustas for a living es arī esmu samērā stīva, lai gan man daudzi cilvēki ir teikuši, ka es kustos ļoti plastiski. es kādreiz absolūti nesapratu, ko tas nozīmē, iespējams, nesaprotu arī tagad, bet tagad man šķiet, ka tam visdrīzāk ir saistība ar to, kas man vienmēr ir licies gandrīz pašsaprotami, bet varbūt tā nav: es principā gandrīz vienmēr kustos ar visu ķermeni. nu, tas ir, es diezgan ļoti skaidri jūtu, kā kustība "iet" caur manu ķermeni, pat, ja es it kā kustinu tikai pirkstu, tur piedalās roka, tur piedalās plecs, un arī mana mugura zina, ka es kustinu pirkstu, kad es speru soli, ak jel, ja par to padomā, tas ir tik fascinējoši (es esmu arī kāpusi uz augšu un uz leju pa kāpnēm, priecājoties un brīnoties par to, kā iekārtots un kustas mans ķermenis, nu un, tas nav bērnišķīgi, tas ir interesanti, svarīgi un skaisti), kā visas ķermeņa daļas viena otru izlīdzsvaro, uz priekšu-atpakaļ-uz priekšu, kā kustinot labo roku vai kāju taču kreisā puse arī iesaistās un kustību turpina vai nu tai pašā vai pretējā virzienā (nu, nosacīti, jo, atkal - šis, protams, vienkāršojot, virzienu taču ir tik daudz), ai. ja vien es varētu palikt šajā telpā, kur mans ķermenis ir kustība, sajūta, prieks un pārsteigums, ja tur nejauktos iekšā vērotājs un normatīvi vizuāli vērtējumi.