jaungadu nosvinējām, skatoties piekto elementu un šampja vietā simboliski izdzerot pa mazam šotiņam kaut kāda salda poļu liķiera ar lazdu riekstu garšu. mājās, mierīgi, ar pūkainu sedziņu, tāda sajūta, ka šis, ja ne kaķīša grūtības, bija viennozīmīgi labākais JG ilgā laikā.

es neesmu liels atskaišu mīļotājs, ( bet es arī uzrakstīju par savu 2017. )

raudādama palasīju internetā pieredzes stāstus par mirstošiem kaķīšiem ar nieru mazspēju. ir diezgan skaidrs, ka magone reāli visdrīzāk ir sasniegusi to stadiju, no kuras neviens kaķis īsti vairs dzīvs neizrāpjas, un tagad jautājums ir tikai par to, vai viņa nomirs tepat šonakt, rīt pa dienu, kamēr es būšu darbā, vai arī rīt vakarā vetklīnikā tiks iemidzināta (protams, ja izrādīsies, ka ir vēl kaut kas jauns un jēdzīgs, ko mēģināt, pamēģināsim), jo es īpaši neredzu jēgu mocīt zvēriņu, kurš vairs neinteresējas par apkārtējo pasauli un arī nav īsti spējīgs reaģēt uz kontaktu.

bija vairākas lietas tajos stāstos, kas man riktīgi aizķērās. viens bija par to, ka pienāk tāds brīdis, kad visas tās pūles būtībā vairs nepaildzina zvēriņa dzīvi, tās paildzina viņa nāvi. un to es nekad neesmu gribējusi un negribu, bet man ļoti šķiet, ka nupat mums jau ir tas variants. kamēr viņa ēda un staigāja apkārt, un draudzējās, es tā nedomāju, bet nu jau viņa būtībā šodien vispār pati nav izkustējusies no stūra, kurā guļ, un arī vakar tikai pāris reizes ar acīmredzamām grūtībām aizklunkurēja līdz kastītei un ūdens bļodiņām (es gan arī pēdējās dienās nolieku trauciņu ar ūdeni bez īpašas kustēšanās sasniedzamā attālumā jebkurai vietai, kur viņa guļ), un kāda jēga viņai turpināt šādi eksistēt? tur taču nav nekāda dzīvesprieka.

un otrs bija šis: "A friend sent me a quotation shortly after Thomas died. It said that a good death was not about when or how; it was about knowing love. This comforted me greatly, because, for all my mistakes, my cats did know love." pagaidām gan mani tas nemierina, bet, lai nu kā arī nebūtu, lai cik varbūt kļūdaini es arī nebūtu rīkojusies, es zinu, ka gan magone, gan kanēlis, gan rega bija tomēr ļoti mīļoti zvēriņi, par kuriem es centos labi rūpēties pēc labākās sirdsapziņas. un, ja es skatos uz šo situāciju no "pēc labākās sirdsapziņas" perspektīvas, tad ir skaidrs, ka šobrīd lielākā vai mazākā mērā ciešam mēs abas, un tā iemidzināšana būtu lielāka laipnība pret kaķīti, nekā spītīgi mēģinājumi uzturēt viņu pie dzīvības.