šonakt sapnī kopā ar saldumi bijām ceļojumā uz kādu tālu vietu, tas ir, viņa bija atbraukusi kopā ar daudziem cilvēkiem, galvenokārt tādiem viediem, veciem ļaudīm, bet es tur kaut kādā veidā vienkārši biju uzradusies pēc viņas aicinājuma, bet uzradusies jau brīdī, kad ceļojumā iestājies sarežģījums - autobuss bija saplīsis, visi bija izkāpuši ārā uz milzīgas, platas šosejas, kur gar malām pletās lauki un meži, vietām tādas kā smilšakmens klintis, viņiem bija palūgts arī izkrāmēt no busa savas mantas, un pa ceļu mētājās daudzi koši krāsaini čemodāni, bet autobuss pēkšņi bija pazudis. izrādījās, ka netālu ir izcēlusies kāda īpaša vētra, kas cilvēkiem nav bīstama, bet daļai cilvēku sāka pazust vai arī pa ceļu un krūmiem zemu lidot prom bagāža - lielāko daļu no viņiem gan, šķiet, tas īpaši neuztrauca. es atradu saldumi un mēs nolēmām doties uz tuvumā esošo salu. paņēmām dažus koši sarkanus čemodānus un šķērsojām ceļu, kurš bija ar tādām dīvainām daudzām joslām, no kurām dažas atdalīja barjeras, katrai joslai bija sava gājēju pāreja citā vietā, reizēm slīpa, vienai ielas daļai bija pāreja, kas neveda pāri ielai, bet vienkārši kādu gabalu pa to. es izmantoju pāris gājēju pārejas, bet tad atmetu ar roku mēģināšanai saprast, kā tur paredzēts tikt pāri, un aizslidinājos pa kādu barjeru, ļoti ātri nonākot ceļa otrā pusē uz grants taciņas. tad mēs bijām jau tās plānotās salas krastā, tur bija bariņš cilvēku, kas ar laivu grasījās salu pamest, jo izrādījās, ka tur uzdarbojas spoki, kas arī esot tās dīvainās vētras cēlonis, un, dzīvojot salā, jārēķinās ar dažādiem neprognozējamiem pavērsieniem (neviens gan nespēja paskaidrot, kādiem). tad es iegāju tādā nelielā būdiņā, kur bija ļoti daudz bērnu, kas skraidīja apkārt un skrēja no būdiņas ārā, viņi visi bija melnādaini un progresīvi arvien mazāki un mazāki, līdz bija divi tādi, viens palielas jūrascūciņas, otrs jaundzimuša kaķēna izmērā, es katru no tiem paņēmu vienā plaukstā un šūpināju uz augšu un leju, viņi abi smaidīja, smējās un priecīgi tirinājās, un es sapratu, ka es palikšu uz tās salas par spīti visiem neprognozējamajiem spokiem

reizēm es gribu vienkārši nogulties ar seju zemē un ilgi kliegt dažādas neartikulētas skaņas zālē