man nepatīk būt tik nogurušai. man nepatīk neizgulēties.

es reāli nespēju saprast, kā izturēju to pirmo gadu skolā tādā veidā, kādā es viņu dzīvoju. mani nepārsteidz, bet apbēdina tas, ka es varēju sevi tā necienīt un nemīlēt. cik labi, ka tagad es jūtos tā, ka ir nepieņemami šitik slikti justies pat pāris dienas, nevis esmu gatava sadzīvot ar atbaidoši niecīgu miega apjomu un neregulārām ēdienreizēm, un arvien pieaugošu trauksmi deviņus mēnešus no vietas.

ir acīmredzama izaugsme.

es uzskatu, ka vajag atzīmēt faktu, ka šopēcpusdien saņēmos un uzrakstīju kolēģei, ka atskaiti, kuras termiņš ir nākamotrdien, iesūtīšu nevis šodien, kā bija plānots, bet rīt. man ir pamatotas aizdomas, ka vēl pirms mazliet vairāk kā gada es šādā situācijā vienkārši neietu uz mēģinājumu un varbūt vēl arī nakti negulētu, lai tikai izdarītu Pēc Iespējas Ātrāk. bet tagad es sev esmu svarīgāka par kaut kādiem arbitrāriem termiņiem, kuru 100% neievērošana tāpat nevienu nesāpinās.