vakardien braucu cauri vecrīgai un man pa priekšu ripinājās sieviete, kurai mugursoma bija pilna puķu. pilnīgi prasījās nobildēt, cik ļoti tas mani iepriecināja, bet nedaudz steidzos, lai tiktu atpakaļ uz darbu pēc terapijas, un arī sapratu, ka fotografēt - tas nestu prieku tikai man (ok, varbūt vēl kādam citam, ja ar to bildi kaut kur padalītos), bet es savu daļu jau esmu dabūjusi. tāpēc vienkārši piebraucu klāt un izstāstīju viņai visu, kā ir - cik ļoti forši un iepriecinoši tur tās puķes. viņa teica, ka nav jau citur, kur ielikt, bet palikām abas divreiz smaidīgākas.

pēc tam darbā nepaliku ne minūti ilgāk, kā biju plānojusi, vakariņās vārīju ķirbju zupu, dzerot glāzi pinot grigio un klausoties distopiskas kiberpanka nākotnes pasaules vēstures izklāstu, vēlāk, pēc tam, kad biju vispirms nogurusi, bet pēc tam absolūti laimīga (tik ļoti, ka atgriezos pilnīgi bērna prātā un trallināju stulbas, nesakarīgas, uz vietas pašsacerētas dziesmiņas par galvenajām dzīves aktualitātēm), uzzināju daudz jauna par amfetamīniem, izvēlējos nelasīt pusnaktī saņemtu darba e-pastu, labi izgulējos un no rīta, kad birojā atvēru datoru, tā lock screen bilde bija


un šodien esmu birojā viena, mierīgi čunčinu uz priekšu darāmo, tūliņ aiziešu pēc kaut kā pusdienām, tā jau pilnīgi var dzīvot.

es mazliet jūtos tā, it kā man visu laiku būtu mugursoma pilna puķu. arī tad, kad esmu nogurusi un noskumusi, un ar pakausi tās neredzu, tomēr nojaušu, ka ir.

gribas nosnausties

upd: veselas 40 min nočučēju uz biroja dzeltenā dīvāniņa

wtf

klausījos kolēģa sarunu ar egonu reiteru starFM un viņi tur sāka spēlēt šo dziesmu
abusive much

un, goda vārds, "i often wish that you had feathers / i’d keep you in a giant cage / all day long i’d sit and watch you / i’d sing for you and that would be okay" vai, vēl labāk, "i wish you were a little slower/ not just slow but paralyzed"? nopietni? tikai tāpēc, lai būtu "you and me"? kurš kaut ko šitādu spēj nopietni sarakstīt, nopietni klausīties?

es it kā varu saprast paša pamata sentimentu, bailes palikt vienam, mani arī tas uztrauc, kuram tad tā nav bijis. bet doma par to, ka risinājums meklējams otra cilvēka padarīšanā par bezpalīdzīgu radījumu vai gluži vienkārši ieslodzīšanā, man liekas pilnīgi pretrunā jebkādām mīlestības jūtām. un mani nenormāli biedē, ka to mēģina pasniegt kā kaut ko jautru, mīlīgu, romantisku. normālu.

domāju, ka nevaru taču būt vienīgā, kas šeit redz problēmu, un atradu jau puslīdz labi noformulētu viedokli, tāpēc, lai nebūtu jāpārraksta, nocitēšu:

There are a great many things you’ll find in male/mainstream media that is being sold to us as something we women should want for ourselves, that it is romantic and a situation in life you can fantasize about. I, however, don’t know of a single woman who wants to be treated like that by any man. Almost every line of this song is horrendously abusive and would, in many nations, get someone thrown in jail for treating a partner like that.

What is described however, is the ideal woman for many heterosexual men; a woman who can’t take care of herself at all so he can steer her, control her and dominate her. Her personality and humanity just don’t matter, as long as she is there and his personal property to do with as he wishes, she is “the ideal”.

This is hardly the only or worst example of this kind of mainstream thinking, but it is a very obvious one and if you look around you, you can see that this is a recurring theme in western “romance”. Twilight would be another example, and that is sold to teenage girls with little to no experiences with relationships of their own.

dzeru glāzi vīna un tad kakao, tulkoju kolēģim tekstu atskaitei uz angļu valodu, kas jāizdara tagad un tūliņ, jo jāiesniedz rīt, un īsti nesaprotu, kā jūtos

kad pabeidzu, sagūglēju "average translation speed", secināju, ka nemaz neesmu tik ļoti lēna, drīzāk otrādi