kaķītis man no glāzes zog sojas pienu

vispār es laikam tomēr šūpojos kā tāda niedre vējā -

it kā īpaši neuztraucos par to, kas būs, kad tūliņ, tūliņ beigsies 2gadu periods ar IM mācībām un darbu, un kad arī to darbu minimizēšu līdz hobija apjoma līmenim (un vispār, ja gribam būt godīgi, es saviem hobijiem, jo laikam jau tā to sauc (lai gan man šis vārds šķiet dīvains, nesaprotams un kaut kādā veidā muļķīgs, bet to es līdz galam sapratu tikko), noteikti veltu vairāk laika, nekā plānoju nākotnē veltīt strādāšanai skolā), tajā pašā laikā mani laikam satrauc tas, ka es tā virspusēji un atklāti par to neuztraucos, nez, vai tas nozīmē, ka izlaiduma vakarā sakņupšu kaut kādā baiļu paralizētā čupiņā stūrī ar neona zīmi "lūzeris bez nākotnes" acu priekšā

šodien, piemēram, izdomāju, kā dabūt garšvielu, kuru man trūkst, garšu, un iebliezu zupā ar visu mizu sasmalcinātu laimu, tagad esmu laimīgs.

vakar, savukārt, iebaroju brālim vakariņās "olu" kulteni, par ko gatavošanas procesā saņēmu komentāru "es nedomāju, ka tas varētu būt tik...olīgs", un ko šis noēda, ka šņakst. man pilnīgi bija neliela vilšanās, ka nekas nepalika pāri, lai pati varētu ēst nelielu papildporciju - kaut gan sajūta, ka ir sātīgāks par olām (uztaisīju daudzumu, kas olēšanas kontekstā būtu porcija vienam, bet principā pietika mums abiem, ja klāt pieēd maizīti), kas ir diezgan forši.

vēl nesen vietējā rimi bija kaut kāda ūberakcija mandeļu masai, un tagad visu laiku nagi niez, ka vajadzētu tač to kaut kā radoši pielietot, tāpat arī prasās beidzot tos makarūnus pamēģināt uzražot, pārbaudot aqua faba taisīšanas čakarīguma reālo līmeni.

principā, man gandrīz visu nomoda laiku, ko pavadu viena, apziņas fonā gribas vai nu gatavot kaut ko interesantu/garšīgu, vai muzicēt. nu, vai lasīt, vai arī peldēt, riteņot, pastaigāties. pieauguša, nopietna cilvēka dzīvesveidam īsti nederēs, laikam.

un vēl man arvien vairāk liekas, ka cilvēkiem patiesībā dzīvē, ja neskaita miegu, ēšanu un socializēšanos, un izziņu, vajag tikai "dziedāt, dejot, spēlēties un taisīt lietas", tas ir, principā, kustēties, radīt un radoši izpausties.

man gan tika ļoti pamatoti norādīts, ka principā šis ir tik fundamentāli un visaptveroši, ka it kā jau nekas tāpat nepaliek pāri, bet man šī doma palīdz, jo, iespējams, fokusē pret būtisko. es īsti nemāku paskaidrot. bet tas, kā es par to tagad sadomājos, ir - ja tas būtu kritērijs tam, vai uzskatu, ka esmu dienā gana daudz izdarījusi, ja es katras dienas vakarā vienkārši pajautātu sev, vai es dziedāju, dejoju (kustējos) un kaut ko uztaisīju, tad būtībā gandrīz vienmēr es varētu teikt neapstrīdamu "jā", un visas dienas tātad būtu pietiekami produktīvas. un es varētu sev teikt, ka tad jau esmu laba diezgan.

protams, šis tā nepārdomāti noformulēts un nav jau viss tik vienkārši, bet šis ir tas virziens, kurā gribu domāt un dzīvot.