šonakt sapnī kāds man teica, ka pustumsā mani mati izskatoties pēc itāļu monarha

kopš pirms jau diezgan ilga laika tepat cibā muzikālais labdaris antirealist darīja pieejamu mavra froudia albumu, ir bijis tā, ka šī dziesma...es pat nezinu, kā lai to tā noformulē. tāda sajūta, ka, ja es varētu būt tikai viens skaņdarbs, šis, iespējams, būtu tas. ja varētu atskaņot to, kas man iekšās darās un kā es par pasauli jūtos, tas ārkārtīgi bieži varētu skanēt kaut kā apmēram tā.

hortus deliciarum

bet jāatzīstas arī, ka es nebiju izpētījusi pat to, kā tieši to vienu vislieliskāko sauc, jo no sākuma vienkārši klausījos visu albumu cauri, ikreiz attopoties šokā par to, cik ļoti-ļoti, tad jau iemācījos, ka tā ir trešā dziesma un vajadzības gadījumā vienkārši uzliku to. un tad šodien, kad sapratu, ka man vajag ķermeņa palīdzību dienas izmisīgās neproduktivitātes atrisināšanai, tas ir, dejot, ar cerību, ka pēc tam varēs saņemties izdarīt bezjēdzību, beidzot ieskatījos un sasmējos, jo tagad mani nemaz neizbrīna, ka tas ir tieši šis gabals - galu galā, nosaukts sievietes rakstītas enciklopēdijas vārdā, galu galā, garden of delights, kas gan cits lai es gribētu būt.