The Way He Looks (Hoje eu quero voltar sozinho) ir, iespējams, visu laiku mīlīgākā coming of age filma, ko esmu redzējusi. it kā nekas īpašs, bet tā aizkustinoši un, galvenais, tik dzīvīgi un īsti - dramatiskie momenti nesamāksloti (tb, ir sajūta, ka īsti pusaudži tiešām tā varētu rīkoties, nevis tēli dara kaut ko tikai, lai sižets aizbīdītos pareizajā virzienā), un galvenie varoņi nedara visādas klišejiskās, stulbās lietas, kas parasti šāda veida filmās parādās. vispār visi galvenie varoņi tādi ļoti likeable, liekas diezgan forši cilvēki.
un kopumā filmā kaut kā tik galvenokārt gaiši un maigi viss, jo sevišķi beigas. brīnišķīgs vieglums.

vienīgā problēma, tagad man arī gribas bučoties, hahahah. ehh.

kārtējo reizi nejauši ieviesu sev siestu, gaidot ziņu no vecākiem par to, kurā brīdī tad dosimies uz arsenālu.

sapņoju par VS - mums bija jātaisa kaut kādi projekti pa pāriem ar skolēniem, jāizvēlas kāda ievērojama vieta, kas jāsasaista ar VS notiekošo un tad jāprezentē. kaut kā gluži nejauši sanāca tā, ka man bija jāstrādā pārī ar Leonu no manas VS audzināmās grupas, un viņš jau bija izdomājis, ka grib taisīt prezentāciju par kolkas ragu. sākām plānot, kā zīmēsim smiltīs diagrammas, bet tad viņš pēkšņi saprata, ka kolka ir tālu no ventspils un sabēdājās, un aizskrēja noskaidrot no vecākiem, vai varēs viņu uz turieni aizvest.
es tikmēr izlēmu izmantot laiku, kamēr gaidu viņa atgriešanos, un gāju skolas dārzā kaila lasīt ķiršus un zemenes. pūta patīkams vējš, man bija pilna mute un pilnas saujas ogu, bet tad es pēkšņi sapratu, ka tur tieši gar dārzu taču ved kaut kāds ceļš, iela, pa kuru brauc visādi autō, otrā ielas pusē daudzdzīvokļu mājas, no kurām raugās cilvēki, un sāku raizēties, vai nav tā, ka tas dārzs ir nevis skolas teritōrija, bet publiska vieta, kurā nedrīkst staigāt apkārt pliks. notupos zemenēs un domāju - nez, vai varētu no ķiršiem novīt sev kaut kādu gurnautu katram gadījumam.