šodien atkal sevišķi spēcīgi izjutu to, cik ļoti man vajag īstu alone time, kad pēc visa beigām kopā ar visbrīnišķīgākajiem IM7, kurus es mīļoju no visas sirds, padzīvojāmies pagalma retrītā. viss bija forši, bet es jutos tomēr kaut kā visai ļoti nepareizi un kā līdz galam nespējīga iesaistīties, kas atkal mani pašu briesmīgi kaitināja , līdzīgi kā brīži, kad pamani, ka jau otro dienu katrā sarunā sanāk par kaut ko pasūdzēties, un padarīja iekšēji satrauktu un nemierīgu.

tagad par šo aizdomājos - pēdējās dienas es samērā bieži jauko cilvēku kompānijā jutos lieka, tā, it kā es varbūt jauktu brīnišķīgo dinamiku, kāda būtu bez manis, un viņi vienkārši būtu pārāk pieklājīgi, lai palūgtu man aiziet. bet varbūt tad šis kārtējo reizi ir man raksturīgais savu sajūtu ekstrapolēšanas uz citiem process - tā kā tad, kad pati sevi nosodu, liekas, ka visi citi skatās nosodoši.
tā vismaz gribētos cerēt, jo tā drošvien ir labāk risināma problēma, nekā "cilvēkiem, kuri man patīk vislabāk, es patiesībā reāli nepatīku".

tik sarežģīta pretrunu situācija, jo principā man gribas no viņiem ķert un grābt, ko un kad var, lai man būtu emociju uzkrājumi mācību gada grūtajiem brīžiem, bet no otras puses, nevar taču uzbāzties, un kaut kur jādabū arī tas laiks sev pašai, citādi sanāk, ka es vienkārši vazājos līdzi kā nošņurcis kucēns, nevarēdama neko jēgpilnu citiem dot.

un vēl es sapratu, ka man ir problēma arī ar to, ja nav iespējas kaut cik pabūt kailai - raiskumā vismaz es tur cik ne cik varēju pašpacierēt apkārt pa dušām, šeit nekā tāda nebija. es pat mazliet nobijos no tā, cik skaudīga sajūta man radās, kad Lauras bērns pagalmā izģērbās, vai kad stāstīja par nūdistu kopmītni bērklijā.

tagad tik labi mājās, kad nevajag nekādas lupatas.