"būt ateistam ir interesanti tādā ziņā, ka jūsu kliķei droši vien jāatmet 'mīlestība', un jāargumentē pret mīlestību, utml."

šis teikums mani ļoti samulsināja. es, piemēram, tā uz sitienu nevaru izdomāt nevienu "ateistisku" ieganstu (neatkarīgi no tā, vai es pati tādam piekristu vai nē), kāpēc jūtām būtu jābūt nesaraujami saistītām ar pārdabisku spēku eksistenci (bet droši vien tas tāpēc, ka man ir neticīgā aprobežotais prāts). vienīgie potenciālie "nav dieva - nav mīlestības" argumenti, kas nāk prātā, būtu tādi, ko izmantotu tieši ticīgie cilvēki, nevis ateisti, nu tur, apmēram kā "ja netici dievam, tad tas, ko tu jūti, nemaz nav īsta mīlestība, jo īsta mīlestība nāk tikai no dieva", vai kaut kā tā.

varbūt kādam no jums nāk prātā kāds (kaut vai sūdīgs) arguments, kāpēc lai cilvēki, kas netic dievam, teiktu, ka līdz ar to nav arī mīlestības?

šodien pēdējais zobārsta apmeklējums tuvākajā puslīdz ilgā laikā.
protams, izvērtās neforši. likās, ka gandrīz vai vemšu, jo, tā kā jālabo bija gudrības zobs - liels un grūti aizsniedzams - , tad māsiņa kaut kā īsti nevarēja tur visus urbšanas blakusproduktus vislaik sasūkt tai trubiņā, kas ar to nodarbojas, un manus elpceļus pildīja neizbēgama, superspēcīga zobārstniecības smaka, tā, kas ir kā deguma smakas un to zobuzāļu sajaukums, un brīžiem kaut kādas ķeskas trāpījās rīklē.
tā smaka, tie krikumi un vēl visas tās skaņas, vibrācijas un spožā gaisma, sirds sitās kā negudra, nespēju savaldīt asaras, nabaga zobārste, viņa domāja, ka man sāp, bet tā nebija taisnība un tad man vēl vajadzēja spēt šo paskaidrot. tas bija grūti.

šovakar, tā kā nevarēju iet uz mēģinājumu, jo tas bija pārcelts stundu agrāk, kad mana post-anestēzijas dikcija joprojām bija kalnu troļļa līmenī, nejauši nonācu nerten izrādē nabaklabā. man viss ļoti patika, izņemot beigas, kad viens čalis uz skatuves bildināja savu meiteni. es nekad nebiju gadījusies tādā situācijā, kad cilvēki tā tiešām dara, tikai redzējusi kkādus youtube video ar publiskiem bildinājumiem.

un man tas nepatika. man likās, ka puisis to savu sakāmo pateica tik kokaini (bet varbūt visi bildinājumi ir tādi vai arī viņš vienmēr tā runā, un tam nebija nekāda sakara ar publisko situāciju), un man bija šausmīgi neērti uz to visu skatīties, bija jānovēršas, un es nevarēju sagaidīt, kad viņi pārstās bučoties un no tās skatuves novāksies.

autobusā uz mājām vaļā logs, svaigs gaiss bužina man matus gar seju