nākot mājās no vecāku dzīvokļa uz ielas pie savas mājas redzēju vēzi

likās, ka tā varētu būt slikta zīme, bet izrādījās, ka ir tieši otrādi - pastkastē paziņojums, ka beidzot pastā pienākusi ziemsvētku dāvana tētim. biju jau paspējusi nobīties, ka nebūs laikā un man nāksies improvizēt un līdz rītvakaram atrast kaut ko jaunu, kas noteikti nebūtu tik forši - nevar jau katru gadu vienkārši cept kūku vai kaut ko tamlīdzīgu

updt: bļē, tomēr nekā, internets saka, ka rīt pasta nodalas ir slēgtas, kāpēc?!? es saprastu, ja butu īsā darbadiena, bet pavisam slēgtas? nav nekāda valsts brīvdiena! nelieši. šņuk. and so i fail, again. tik bēdīgi, ai.

"Gribu pateikt kādu vārdu par bailēm. (..) Tās ir gudrs, viltīgs ienaidnieks (..). Tās neievēro nekādu pieklājību, nerespektē likumus un konvencijas, nepazīst žēlastības. Tās atrod tavu vājāko vietu un dara to nekļūdīgi. To sākums vienmēr meklējams tavā prātā. Vienu brīdi tu jūties mierīgs, pašpārliecināts, laimīgs. Tad bailes, maskējušās par nelielām šaubām, ielavās tavā prātā kā spiegs. (..)
Drīz vien tu pieņem pārsteidzīgus lēmumus. Tu padzen savus pēdējos sabiedrotos - cerību un ticību. Un, skaties un brīnies, tu esi sakauts. Bailes, kas ir tikai īslaicīga noskaņa, svin pār tevi uzvaru.
Šo problēmu grūti izteikt vārdos. Jo bailes, īstas bailes (..) perinās tavā atmiņā kā gangrēna. Tās pūlas sagandēt visu, pat vārdus, ar kuriem par to jārunā. Tāpēc visiem spēkiem jācenšas tos izteikt. Jācīnās, lai vārdi bailes apgaismotu. Jo gadījumā, ja to nedara, bailes pārtop bezvārdu tumsā, no kuras tu vairies, kuru tev varbūt izdodas pat aizmirst, tā pakļaujot sevi tālākiem baiļu uzbrukumiem, jo tu nekad neesi nopietni cīnījies pret šo ienaidnieku, kas tevi sakāva."

Jans Martels, "Pī dzīve"

šodien pa pāris stundām beidzot izlasīju "pī dzīvi", un nekādi nevaru saprast, kāpēc pirmajā reizē, kad mēģināju to lasīt (tas bija pirms vairākiem gadiem, lai gan nav ne jausmas, tieši cik; atceros tikai, ka grāmatu man nopirka mamma), pārstāju, netikusi pat līdz 30ajai lappusei, un atmiņā kaut kā bija palicis, ka grāmatas sākums šķita lēns un uneventful - tā taču ir tiešām brīnišķīga. un mazliet mulsinoša, un bēdīga, lai gan pī dzīvē viss jau atrisinājies diezgan laimīgi. tik un tā, noteikti neteiktu, ka šis stāsts liek man ticēt dievam, kā sākumā solīts, ka būs.

es esmu atnākusi pie savas ģimenes, bet viss, kas mani tur sagaida, ir aizkaitināta, ņurdoša mamma ar "NEGRIBU!!!", kas niknojas, kad es piedāvāju nomazgāt traukus, brālis pie datora, un tētis ar skumīgi rezignētu skatienu, kad mamma uz mani kliedz, lai neatbrīvoju viņai vietu pie galda, jo (mūžīgais universālais arguments) "ir laiks iet gulēt"

es pat uzvilku kleitu un sapinu matus, nācu, dungodama mammas kādreiz mīļāko ziemsvētku dziesmu, iedomājos, ka varbūt viņi būs iedeguši kādu svecīti, jo tās vienmēr stāv uz galda, kopā ar kaudzēm mammas zāļu, no kurām viņa noteikti pašlaik nelieto visas, tukšām krūzēm, dažām pēc nezināmiem kritērijiem izvēlētām tējām, minerālūdens pudelēm, dārzeņiem un citām lietām, bet nē.
es jau zinu, ka tā visdrīzāk nav viņas vaina, bet slimības, taču reizēm man šķiet, ka viņa pat nemēģina censties, un ko tad es varu izdarīt vai noorganizēt, ja nav sadarbības.

izskatās, ka nekādi ziemsvētku brīnumi, ne lieli, ne mazi, nespīd.